Rihards Zariņš

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Pasaka. 1898
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911
Kļūda, veidojot sīktēlu:
Error code: -1
Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911

Rihards Zariņš (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi

Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem, svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizētu objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē.

No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g., strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pašā laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu, bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis.

Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam

Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošais dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu (titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam, 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un ilustrācijas). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus bez šaubām pazina Zariņš. Studijas Vācijā, saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto kompozīciju ˝Pasaka˝). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā.

Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logātos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antīkvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viljama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (Мир искусства grupas) grafiķu paraugi.

Zariņa nacionālais romantisms

Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota, interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt, atkarībā no ilustrējamā izdevuma, Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un, būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem (˝Kurbads un sumpurnis˝, ˝Nemierīgi laiki˝). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājas arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem ˝Dzejnieka kaps˝(1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā.

Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta ˝Druva˝ vāks un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieaugušā relatīvā lakonisma piemērs ir plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei, kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu.

Vēlīnais darbības periods

1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīve), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga.

Mantojums

Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM un Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās.


E. Kļaviņš


Bibliogrāfija

  1. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902
  2. Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6. 995. – 1006. lpp.
  3. Prande, A. Profesors Rihards Zariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5. 129. – 140. lpp.
  4. Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969
  5. Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970. 206. – 220. lpp.
  6. Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980. 39. – 49. lpp.
  7. Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000. 75. – 117. lpp.
  8. Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003. 112. – 114. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 172
  2. Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894
  3. Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4
  4. Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 173
  5. Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897
  6. Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901
  7. Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM
  8. Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM
  9. Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM
  10. Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912
  11. Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs
  12. Ekslibris Jānim Misiņam. 1925
  13. Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. gadu beigas. LNMM