Nikolauss Sefrenss, jaunākais
No ''Latvijas mākslas vēsture''
Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710)
Satura rādītājs
Biogrāfija un mākslinieciskā darbība
Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (fürstl. Bildhauer) nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (Drogastzki, Drogast) un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (Bäse). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē.
Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls
Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā.
Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi.
Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes.
Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi.
Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu.
No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511).
Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai.
Landzes baznīcas iekārta
=Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti.
Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi.
Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki.
Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju.
Lestenes baznīcas ansamblis
Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Firksu dzimtas īpašums Lestene bija kopš 1669. gada 5. jūnija, kad to nopirka Jirgens Georgs fon Firkss. Muižas īpašnieks savā testamentā novēlēja līdzekļus arī baznīcas celtniecībai. Tēva ieceri realizēja dēls − Karls Frīdrihs fon Firkss (1679−1715). Krāšņais Lestenes baznīcas interjers saglabājās līdz pat 1965. g., kad demolētās iekārtas daļas pārveda uz Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeju. Pašlaik tās eksponētas Rundāles pils muzeja staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs.
Iezīmīga Lestenes baznīca ar Kurzemes baroka sakrālajām celtnēm tik raksturīgo arhitektūras ārēji atturīgo formu un greznā interjera kontrastu. Telpiskai struktūrai senatnīgumu piešķir viduslaicīgais dalījums trīs jomos, bet tos nodalošās arkādes krustveida stabus dekorē barokāli pilastri ar korintiskiem kapiteļiem, kas sienas augšdaļā atduras biezā profilētā dzegā. Vienkāršās krusta velves bagātina rozetes ar eņģeļu galviņām ribu krustpunktos.
Pretstatā arhitektūras retrospektīvajam duālismam, neapšaubāmu baroka koncepcijas dominanti apliecina iekārtas priekšmeti. Nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu − retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un, visbeidzot, velves dekorējošās rozetes −Sefrenss, jaunākais, pat piecu gadu laikā nespēja realizēt viens pats. Tas bija kolektīvs darbs, kur līdzās meistaram strādājuši viņa zeļļi un palīgi. Lai gan nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu Sefrensa, jaunākā, darbnīcas līdzdalībai iekārtas tapšanā, acīmredzamā stilistiskā radniecība ar Liepājas Sv. Annas baznīcas retablu apstiprina Ventspils darbnīcas stilu Lestenē. Abas iekārtas šķir gandrīz desmit gadu atstarpe, kas ienesusi pārmaiņas dekoratīvo elementu un formu atveidojumā. Kaut arī saglabāta tā pati horizontāļu un vertikāļu trīsdaļīgā struktūra, kā arī tematiskais repertuārs, kopiespaids ir mainījies. Atkārtots tas pats ordera formu izvietojums, tomēr periferiālie komponenti ieguvuši lielāku patstāvību, kas padara uzbūvi skaidrāku un pārskatāmāku. Liepājas Sv. Annas retabla kompakto centrtieci nomainījusi arhitektoniskā karkasa uzsvērums. Svarīgs jaunievedums ir trešā stāva caurspīdīgā Glorija, kas atvieglina retablu un pastiprina tā sasaisti ar telpisko vidi. Samazināts personāža skaitliskais daudzums, bet pieaugusi tā ekspresija un izteiksmība. Piemēram, Kristus ķermenis Lestenē ieguvis saspringumu un ir iekšējas pretestības pilns. Par kustības virziena maiņu liecina atpakaļ atmestā eksaltētā galva un plandošais gurnauts. Citos tēlos obligātais kontraposts (nedaudz piepacelta un celī ieliekta viena kāja) var būt apvienots ar ķermeņa S veida izliekumiem.
Savrupu vietu gan hercogistes, gan darbnīcas mākslā ieņem Lestenes baznīcas kancele. Uzmanību vispirms piesaista tās reprezentatīvais raksturs. Kanceles korpuss cieši piekļauts pīlāram un apliekts ap stabu sānjoma virzienā, kur kāpņu margas pāriet slēgtā barjerā ar efektīgu ieejas portālu. Greznības pieaugums kanceles dekorācijā nav pretrunā ar Ventspils darbnīcai raksturīgiem rotājuma paņēmieniem. Atkal sastopam jau Landzē redzēto balsta vīnogulāju. Par saturiskās programmas realizācijas vietu kļuvis ar vītām kolonnām sadalītais korpuss un kāpņu margas. Desmit unikālie Lestenes baznīcas kanceles ciļņi ar ovālos medaljonos ietvertu tekstu ir tipisks emblemātikas paraugs. Specifiski tēlniecisko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojums tikai pastiprina to neparastību. Lestenes ciļņu skaidrojuma pirmavoti meklējami reliģisko emblēmu izdevumu klāstā. Domājams, ka iniciatīva pievērsties šim žanram nākusi no pasūtītāja − karaliskā kambarkunga un stārasta, baznīcas cēlēja Karla Frīdriha fon Firksa. Lai gan Lestenes ciļņus grūti pilnībā rekonstruēt un to tematiskais skaidrojums joprojām paliek pilnībā neatminēts. Dažu saturiskā nozīme nojaušama, piemēram, viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju, neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt rožu krūmam, Lestenē, kopā ar bitēm, tas aicina ņemt nektāru no “Dieva vārdiem un rakstiem”, līdzīgu morāli par kristīgo tikumu auglību ietver ražīga ābele u.c. Lestenes ciļņu emblemātiskā daba atklājas ne tikai saturiski, bet arī nosacītajā un primitivizētajā tēlojuma manierē. Par to liecina figūru un priekšmetu noapaļotie silueti un “nereālās proporcijas”(pārspīlēti lielie rožu ziedi, svaru kausi), kas lakoniski stilizētas zīmes veidā pauž kādu reliģiski iekrāsotu pamācību.
Uzsvērts parādiskums saskatāms arī Lestenes baznīcas biktssolā, kas vienlaikus varēja kalpot kā fon Firksu goda loža. Vienkāršo kastveida konstrukciju ar lieliem logu atvērumiem grezno vītas kolonnas un ornamentālas frīzes, smagnējas figūras un vēdekļveida “akanta akrotēriji” koncentrēti biktssola augšdaļā.
Līdzās retablam otra svarīgākā interjera ansambļa sastāvdaļa ir ērģeļu prospekts rietumu korī. Tas aizņem visu vidusjoma platumu un rada monumentālu iespaidu, lai gan ar saviem 33 reģistriem tas bija tikai nedaudz lielāks par Ugāles instrumentu. Konstruktīvi prospektu balsta lielā puslokā izliektā sija, bet no iluzora tēlojuma viedokļa tie ir (jau Ugālē sastaptie) eņģeļbērni, kas notur bagātīgi dekorēto stabuļu masīvu. Svarīgs papildinājums ir basa torņi sānos − novitāte Latvijas ērģeļbūves vēsturē, jo Lestenē pirmo reizi nākas sastapties ar basa torņiem kā viengabalaina mākslinieciskā risinājuma sastāvdaļu. Par ērģeļu prospekta saturisko dominanti izvirzās centrā stāvošais eņģelis diriģents, tam pakļauts muzicējošo eņģeļu orķestris un ērglis ieplestiem spārniem pašā augšā.
Pasūtījuma vēriens Lestenes baznīcā deva iespēju meistariem Nikolausa Sefrensa, jaunākā, vadībā gūt panākumus vienota interjera ansambļa risināšanā. Kaut kas tik iespaidīgs Kurzemes dekoratīvajā mākslā vēl nebija radīts, un tas kļuva par spilgtu visas Kurzemes koktēlniecības meistarības apliecinājumu.
Bibliogrāfija
- Neumann W. Die St. Annenkirche zu Libau. In: Rigasche Stadtblätter., 1892., Nr. 21,22., S. 163–168, 171–174;
- Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59–60;
- Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149;
- Neumann W. Der kurländische Bildschnitzer Nicolaas Soeffrens d. J. In: Aus alter Zeit., Riga, 1913., S. 97–106;
- Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā., Rīga, 1937., 162.-189. lpp.;
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp.
Attēlu saraksts
- Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g. Foto: E. Grosmane
- Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts. Foto: E. Grosmane
- Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas. Foto: M. Brašmane
- Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas. Foto: E. Grosmane
- Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane
- Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas. Foto: E. Grosmane
- Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē. Foto: E. Grosmane
- Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g. Foto: M. Brašmane
- Landzes baznīcas retabla otrais stāvs. Foto: M.Brašmane
- Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants. Foto: M.Brašmane
- Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants. Foto: M.Brašmane
- Landzes baznīcas kancele. Foto: M.Brašmane
- Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane
- Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs.
- Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane
- Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM)
- Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM
- Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM
- Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM
- Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM
- Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane
- Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM
- Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM
- Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM
- Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM
- Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM
- Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM
Landzes baznīcas kanceles balsts.
Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs.
Landzes baznīcas kanceles jumtiņš.
Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g.
Lestenes baznīcas retabls.
Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē.
Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru.
Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli.
Lestenes baznīcas retabla akants.
Lestenes baznīcas biktssols.
Lestenes baznīcas kancele.
Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.
Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.
Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.
Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.
