Voldemārs Matvejs

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Voldemārs Matvejs. Ap 1912.

Voldemārs Matvejs (1877.13.X―1914.16.V) ― gleznotājs, mākslas teorētiķis, t.s. primitīvās mākslas pētnieks Latvijas mākslas vēstures kontekstā ― raksturojams kā pirmais radikālā 20.gs. modernisma pārstāvis.


Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Parīzes ainava. 1912.
Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910.
Senatne. 1908―1909.
Septiņas princeses. 1909―1910.
Labības pļāvēji. 1910.
Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910.
Krustā sistais. 1910.
Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911.
Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913.
Sarkanā un melnie. 1913.
Studija. Bernova. 1913.

Mācības

Matvejs dzimis Rīgā sīkpilsoniskā ģimenē, izglītojies reālskolā un Blūma mākslas skolā Rīgā (1895―1902) (sk. mākslas izglītība). Divus gadus pildījis zīmēšanas skolotāja pienākumus Tukumā, 1905.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pirms tam kādu laiku mācījies pie impresionista Jana Ciongļinska (Jan Ciąglinski). Akadēmijā palika līdz pat savas īsās dzīves beigām. Kā mākslinieks un teorētiķis Matvejs veidojās patstāvīgi, akadēmiskos uzdevumus pildīja minimāli, palaikam piekāpjoties konservatīvo pasniedzēju prasībām, lai saglabātu studenta statusu. Finansiālā ziņā mākslinieka dzīve nebija droša, patēva subsīdijas un peļņa no gadījuma darbiem (kopiju izgatavošana u.c.) tika tērētas galvenokārt grāmatām un ceļojumiem. Līdz 1909.g. Matvejs bija veicis visus obligātos mācību uzdevumus un tika pārcelts uz meistardarbnīcu, izvēloties ainavas žanru kā vieglāk akadēmiski apgūstamu pie profesoriem A.Kiseļova un N.Dubovskoja.

Koncepcijas meklējumi un intereses

Sevis apmierinošu glezniecības koncepciju Matvejs meklēja ārpus akadēmijas, gan iepazīstot tālaika modernāko mākslu Krievijā un Rietumeiropā, gan pētot dažādu reģionu viduslaiku mākslu (Visbijas baznīcas un tēlniecību, provinciālo Itālijas pilsētu senās freskas, bizantiešu un krievu ikonas, seno rokrakstu miniatūras), pamatīgi studējot afrikāņu tēlniecību, Lieldienu salu mākslu, vēlāk Ziemeļāzijas tautu mākslu. Šajā sakarā viņš regulāri apceļoja Eiropas pilsētas, pētot “primitīvās” mākslas pieminekļus muzeju etnogrāfiskajās kolekcijās, fotografēja un aprakstīja tos; tam sekojošās publikācijas (Искусство острова Пасхи, 1914; 1914.g. sarakstītais apcerējums Искусство негров, 1919) padara viņu par vienu no pirmajiem šīs mākslas vēsturniekiem pasaulē. Matveju pastāvīgi interesēja Senās Ķīnas māksla un kultūra, arī tās dzeja un rakstība, kam viņš veltīja īpašu publikāciju (ievads dzejas izlasei Свирель Китая, 1914).

Saiknes ar krievu avangardu un uzskatu publikācijas

Ap 1910.g. Matvejs iekļāvās krievu avangardistu lokā un kļuva par aktīvu apvienības “Jaunatnes savienība” (Союз молодежи) dalībnieku, organizēja tās izstādes, kurās piedalījās K.Petrovs-Vodkins, N.Gončarova, M.Larionovs, D.Burljuks, I.Maškovs u.c.). Brauca uz Vāciju un Franciju, lai dibinātu kontaktus modernisma centros (ar H.Valdenu, “Zilā Jātnieka” grupas līderiem ― V.Kandinski, F.Marku), apmainītos ar izstādēm, vāktu darbus projektējamajam modernās mākslas muzejam. Matvejs bija apvienības rakstu krājumu redaktors, publicēja tur savas un domubiedru idejas (raksts Принципы нового искусства, 1912) un uzskatāms par apvienības ideologu (rakstīja ar pseidonīmu Vladimirs Markovs, lai nekaitinātu akadēmijas vadību). 1913. un 1914.g. mijā publicēts teorētiskais Matveja pamatdarbs “Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra” (Принципы творчества в пластических искусствах. Фактура). 1910.g. mākslinieks Rīgā organizēja apvienības izstādi, kura tika pavadīta ar manifestveidīgu Matveja modernisma koncepcijas izklāstu (“Krievu secesija”, 1910) vairākās Rīgas latviešu, vācu un krievu avīzēs. Gan izstāde, gan “manifests” izraisīja skaļu polemiku presē, un Matveja vadītais pasākums uzskatāms par pirmo mēģinājumu ieviest radikāla avangarda idejas un praksi Latvijas mākslas pasaulē.

Teorētiskās koncepcijas

Matveja uzskati Latvijas māksliniecisko koncepciju vēstures kontekstā raksturojami kā konsekventi paustas agrīnā “klasiskā” modernisma idejas (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Matveja atziņas veidojās gan krievu avangarda vidē, gan studējot Rietumu autorus, bet daudzējādā ziņā patstāvīgi, ilgstoši iedziļinoties aktuālās mākslas teorētiskās problēmās. Asais naturālisma noliegums, polemiskais subjektīvā elementa pretstatījums objektīvajam, orientācija uz dažādajiem formas aspektiem, mazinot tēlojošās funkcijas nozīmi, savienojās ar primitīvās mākslas estetizāciju. Naturālisma (“ortodoksālā reālisma”) noliegums varēja iegūt plašāku kultūrvēsturisku dimensiju, saistot naturālismu ar eiropeisko klasisko tradīciju, zinātniski un loģiski pamatotu tēlojumu (“konstruktīvā pasaule”), kas atņem dabai iracionālo dievišķumu. Tam pretstatīta “nekonstruktīvā pasaule”, kuras paraugi tika atrasti “seno tautu” un Austrumu mākslā, kas, pēc mākslinieka domām, uzrādot to radītāju intuitīvo spēju rast skaistumu ārpus zinātniskā reālisma. Formas, līnijas, krāsas, apjoma, apgaismojuma atbrīvošana no tā Matveja skatījumā paver ceļu uz jaunu estētiku un mākslas praksi, kurā ir vieta nejaušības principam un plašākā aspektā ― “brīvas jaunrades principam” (intuitīva ļaušanās darbam, kas nav saistīts ar neīstu vērtību nosacījumiem, rotaļība, neapzināto impulsu izmantošana). Matvejs ne tikai norādīja uz mākslinieciskās formas prioritāti un autonomiju, bet arī pievērsās atsevišķu tās elementu interpretācijai dažādos plastiskās mākslas veidos, izmantojot citkārt muzikālos terminus (“kamertonis”, “troksnis”), lai aprakstītu mākslas darbu formas radītos efektus. Uzsākot teorētisko mākslinieciskās formas interpretāciju, kuru pāragrās nāves dēļ nepaspēja realizēt, viņš iztirzāja faktūru, kuras jēdzienu paplašināja, iekļaujot tajā ne tikai materiāla virsmas raksturu, bet arī citas, jutekliski mazāk tveramas formas, ekspresijas un asociāciju kvalitātes (“nemateriālā faktūra”), “piesliešanās principu” (piemērošanos materiālam), vienkāršu un ģeometrisku masu principu apaļskulpturā u.c. Svarīgs Matveja teorētisko jēdzienu vidū bija “plastiskais simbols”: abstrahēts kādu objektu atveidojums, izmantojot plastiski pašvērtīgas formas. Interese par afrikāņu un citu tālu zemju mākslu koeksistēja ar latviešu laucinieku materiālās kultūras un ainaviskās vides estetizāciju, kas atklājās mākslinieka privātās vēstulēs.

Impresionisma un simbolisma tradīcija

Matveja intensīvās teorētiķa un mākslas vēsturnieka aktivitātes, neradošie akadēmiskie uzdevumi un peļņas darbs kavēja patstāvīgo mākslinieka darbību. Saglabājušos gleznu vairums ir maza izmēra eksperimentālas studijas. Kopumā viņa glezniecība uzrāda attīstību no impresionistiskas tradīcijas un simbolisma uz arvien abstrahējošāku un ekspresīvāku formu. Pēc Blūma mākslas skolas mācību uzdevumu sekmīgas apguves Matveja pievēršanos individualizētam impresionismam, iespējams, rosināja neilgās mācības pie Ciongļinska, kuru augsti vērtējis kā aizrautīgu un radošu skolotāju. Katrā ziņā virknē 1904.―1906.g. ainavu un portretisku studiju Matvejs fragmentāri komponētus realitātes motīvus pakļāva gaisa un gaismas vides iespaidam, mīkstinot priekšmetisko formu apveidus, vājinot tonālās un krāsu atšķirības (“Ābeļdārzs”, “Studija. Ainava ar kokiem”, “Studija. Zemnieka portrets”, visi 1904―1906, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Atmosfēriskais, neitralizētu un blāvu hromatisku toņu impresionisms viņam saglabājās arī vēlāk, gleznojot tradicionālāk risinātas ainavas (lielāka izmēra darbus un studijas), kuras bija iespējams rādīt akadēmijas vadībai. Lai gan pats Matvejs tās uzskatīja par mācību nodevām, šajā darbu grupā parādās viņa spējas rast estētiskas vērtības ikdienišķos pilsētu aspektos, radīt liriski klusinātas noskaņas, izsmalcināti harmonizēt krāstoņus, gleznot mīksti un maigi (“Izaka laukums Pēterburgā”, 1911; Monmartras studijas, 1912, visi LNMM). Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai (“Ceļā uz rožaino pasaku pili”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “Senatne”, 1909―1910, pēc Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) sižeta gleznotā kompozīcija “Septiņas princeses”, 1909―1910, LNMM). Tuvākos ierosinājumus mākslinieks varēja gūt krievu vēlīno simbolistu ― “Zilās rozes” grupas mākslinieku ― darbu paraugos.

Modernisma sākumi Matveja mākslā

Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti), kurus viņš iepazina I.Morozova un S.Ščukina galerijā Maskavā, regulāru ceļojumu laikā uz Rietumeiropu (1910.g. rakstā Matvejs jau konkretizēja iespaidu avotus, nosaucot V. van Gogu, P.Gogēnu, P.Sezanu, A.Matisu, P.Pikaso u.c.). Otrs svarīgākais tiešāku iespaidu avots bija modernismam formālā ziņā radniecīgā viduslaiku māksla, kuras tradicionālos sižetus viņš labprāt izmantoja savās kompozīciju studijās (“Studija. Apraudāšana”, 1910, LNMM). Pēdējo gadu figurālajos un ainaviskos gleznojumos Matvejs vairāk vispārināja tēlojumu, deformēja vai citkārt uzsvērti ritmizēja motīvus, variēja te intensīvus, te blāvākus krāstoņus, lai kāpinātu ekspresiju (“Labības pļāvēji”, 1910; “Studija. Vīrs ar zirgu”, 1910; “Studija. Trīs sēdoši vīri”, 1910; “Krustā sistais”, 1910; “Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums”, 1911; “Studija. Divas figūras garos tērpos”, 1913, visi LNMM). Saglabājās arī modelējuma mīkstinājums, kas piešķir vizionāra lirisma efektu daudziem darbiem. Simbolisma atskaņas jūtamas reliģisku vai brīvi sacerētu figurālu kompozīciju tēlu raksturā vai emocionālajā toņkārtā (“Sarkanā un melnie”, 1913, LNMM). Daudzajās koloristiski brīvi gleznotajās Itālijas pilsētu, Parīzes un Pēterburgas studijās Matvejs fiksēja konkrētās urbānās vides fragmentus. Vairākās pēdējās pietiekami droši datējamās studijās atkārtojas robustāks triepiens un dramatiski aktīvāki krāsu kontrasti (“Studija. Bernova”, 1913, LNMM), kas, iespējams, iezīmēja mākslinieka tālāku attīstību, kuru aprāva negaidītā nāve.

Mantojums

Matveja piemiņas izstāde Rīgā 1914.g. pievērsa viņa mantojumam plašāku sabiedrības uzmanību. Viņa teorētiskās atziņas vēlāk tika novērtētas “Rīgas mākslinieku grupas” modernistu vidē. Viņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā.


Bibliogrāfija

  1. Bubnova, V. Voldemāra Matveja pēdējie dzīves un darba gadi. Māksla, Nr.1, 1968, 14.―16.lpp.
  2. Bužinska, I. Dažas piezīmes par Voldemāru Matveju ― gleznotāju, teorētiķi, fotogrāfu. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr.2/3, 2002, 30.―38.lpp.
  3. Bužinska, I. Daži vārdi par Matveju krievu futūrisma vēsturē. Grāmata, Nr.4, 1991, 91., 92.lpp.
  4. Bužinska, I. Voldemārs Matvejs. Studija, Nr.7, 1999, 88.―91.lpp.
  5. Haļāpina, T. Voldemārs Matvejs. Zvaigzne, Nr.3, 1968, 16.lpp.
  6. Siliņš, J. Voldemārs Matvejs. Illustrēts Žurnāls, Nr.5, 1925, 141.―145.lpp.
  7. Skulme, U. Voldemārs Matvejs. Laikmets, Nr.3, 1923, 51., 52.lpp.
  8. Voldemārs Matvejs. Raksti. Darbu katalogs. Sarakste. Sastād. I.Bužinska. Rīga, 2002.
  9. Ковтун, Е. Владимир Марков и открытие африканского искусства. Памятники культуры: Новые открытия. Вып. 7. Ленинград, 1980. С.411―416.
  10. Чтения Матвеяю Сборник докладов и материалов. Сост. И.Бужинска. Рига, 1991.
  11. Paudrat, J. Vladimir Markov. Cahiers du musée National d’art Modern histoire & Theorie de l’art, Nr.2, 1979, p.316―318.


Attēlu saraksts

  1. Voldemārs Matvejs. Fotoportrets. Ap 1912.
  2. Parīzes ainava. 1912. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM
  3. Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma.
  4. Senatne. 1908―1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  5. Septiņas princeses. 1909―1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  6. Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  7. Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910. Audekls, eļļa, 13,5 x 20 cm. LNMM
  8. Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  9. Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911. Audekls, eļļa, 13,5x 20 cm. LNMM
  10. Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  11. Sarkanā un melnie. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  12. Studija. Bernova. 1913. Kartons, eļļa, 27 x 21,8 cm. LNMM
Saturs iegūts no "https://makslasvesture.lv/index.php?title=Voldemārs_Matvejs&oldid=3232"