12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 08:22, 22 Decembris 2014, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.
Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.
Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)
Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.
Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)
Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)
Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.
Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.
“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.
Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.
Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.
Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.
Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.
Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.
Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.
Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.
Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.
Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.
Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.
2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.
Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.
Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.

Vēsturisks ieskats

Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs.

Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas.

Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs.

Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs.

Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana.

14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs.

Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus.

16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri.

Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības.

Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā.

Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana

No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu.

Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c.

Viduslaiku piļu celtniecība

Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c.

Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās

Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols.

Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā.

13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums.

Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts Trīs brāļu grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā.

Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c.

Sakrālā arhitektūra

Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c.

Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms.

Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā.

Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē.

Būvplastika un tēlniecība viduslaikos

Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes.

Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā.

Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu.

Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla

Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c.

Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā.

Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators.

Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā.

Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm).

Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides.

Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā.

Literatūra

  1. Mākslas vēsture V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936]
  2. Vasiļjevs, J. Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. No: Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp.
  3. Cielava, S. Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). No: Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp.
  4. Lancmanis, I. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. No: Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp.
  5. Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga : Baltika,1998
  6. Grosmane, E. Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. Letonica. Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp.
  7. Latvijas mākslas vēsture. Rīga : Pētergailis, 2003
  8. Caune, A., Ose, I. Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. No: Latvijas viduslaiku pilis IV. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004
  9. Lāce-Priedola, D. Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. In: Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60.

Attēlu saraksts

  1. Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane
  2. Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.
  3. Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.). Foto: Daina Lāce
  4. Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš
  5. Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše
  6. Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.). No: Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp.
  7. Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.
  8. Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs. No: Цауне, А. В.. Жилища Риги ХII-ХIV вв. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113.
  9. "Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams. Foto: Elita Grosmane
  10. Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs. Foto: Marika Vanaga
  11. Sv. Jāņa baznīca Cēsīs. Foto: Eduards Kļaviņš
  12. Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše
  13. Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs. Foto: Elita Grosmane
  14. Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Foto: Elita Grosmane
  15. Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi. Foto: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga, 1912, S. 23
  16. Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs. Foto Elita Grosmane
  17. Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane
  18. Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs. Foto: Stella Pelše
  19. Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane
  20. 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis
  21. Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka.
  22. Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas. 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane
  23. Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs. No: Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp.