Apskatīt 1680. - 1780. g. Ventspils koktēlnieku darbnīca izejas kodu

=Ventspils koktēlnieku darbnīca=
==Darbnīcas izveidošanās==
Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai.

Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī.

Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts,  Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 

Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. 

==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta==
Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei.

Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā).

Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. 

Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums.

Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči.


<div align="right">Elita Grosmane</div>

=Bibliogrāfija:=
# Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153;
# Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.;
# Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68;
# Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp.

=Attēlu saraksts:=
#Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma
#Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l.
#Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l.
#Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l.
#Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane
#Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane
#Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk
#Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk
#Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane
#Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane
#Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane
#Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g.
#Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g.
#Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane

[[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss vecākais]]
__NOEDITSECTION__