1840 – 1890. g. Grāmatu māksla

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 2009. gada 22. jūlijs, plkst. 14.15, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843.
”Grōmota lyugšanu”, 1845.
”Bībele”, 1825.
”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839.
K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853.
H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860.
”Ubags un viņa audzēkne”, 1860.
”Jelgavas bilžu lapa”. 1863.
P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868.
”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu.
E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872.
Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874.
”Jauni dunduri”, 1875.
”Dundurs Pats”, 1878.
Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875.
Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884.
Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888.
A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858.
W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866.
”Rigaer Kalender”, 1884.
”Портовый городъ Рига”, 1870.

Perioda grāmatu mākslas vispārējs raksturojums

1840. gados latvieši kā autori, tulkotāji un iespieddarbu iniciatori sāka iesaistīties iespiesto grāmatu radīšanas procesā. Viņu interešu loka centrā bija mācību un praktiska satura grāmatas un daiļliteratūra. Tas bija pretstats vācu mācītāju – galveno latviešu grāmatu satura noteicēju – gādātajai apnicīgajai baznīcas standartliteratūrai un reliģiskajiem stāstiņiem. Latviešu darbības būtiska iezīme bija centieni savas grāmatas papildināt ar ilustrācijām. Taču ilustrēšanas iespējas bija stipri ierobežotas. Vietējais grāmatu tirgus bija tik mazs, ka izdevējiem nebija izdevīgi pasūtīt oriģinālilustrācijas. Viņi iztika ar aizguvumiem – importētu grafiku vai pārfrazējumiem. Tēlojošajā grāmatu grafikā dominēja indiferents, tradicionāls reālisms un romantisma sentimentālajam virzienam raksturīgas noskaņas. Grafikas vispārējais līmenis bija amatniecisks, kaut gan starp importētajiem darbiem gadījās arī mākslinieciski un informatīvi augstvērtīgas ilustrācijas, piemēram, Granvila (Grandville), Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) un viņa loka mākslinieku darbi.

Latgaliešu grāmatniecības centrs jau izsenis bija Viļņa, jo Latgalē nebija tipogrāfiju. Grāmatas dialektā izdeva ar lieliem, pat ar vairākus gadus ilgiem pārtraukumiem. Latgales teritorijā pirmo grāmatu dialektā iespieda 1855. gadā Daugavpilī. Latgaliešu grāmatniecība apkalpoja galvenokārt baznīcu. Laicīgo izdevumu bija nedaudz – kalendāri, dažas mācību grāmatas un brošūras ar pamācībām, likumi. 1865. gadā sākās latgaliešu rakstības aizliegums, kas 40 gadus šajā apgabalā traucēja grāmatniecības attīstību.

Latviešu grāmatu māksla līdz 1855. gadam

Jaunu pozitīvu tendenci laicīgās literatūras ilustrēšanā radīja latviešu ienākšana grāmatniecībā. Ar latviešu līdzdalību aizsākās daiļliteratūras ilustrēšana: divu A. Leitāna tulkoto K. Šmida (C. Schmid) stāstu izdevumiem pievienoti frontispisi – ”Kara lielskungs Eistakius” (1846, litogrāfija, pirmā daiļliteratūras ilustrācija latviešu grāmatās) un ”Puķu kurvīts” (1851, kokgrebums), brošūrā ”Ziņas par Liepājas krāšanas lādi” (1850) iespiests ar diviem kokgrebumiem ilustrēts K. Valdemāra tulkots stāstiņš. Viņš savos ”300 stāstos” (1853) publicēja G. F. Stendera un Prūsijas karaļa Frīdriha II portretu (kokgrebumi). Informatīvi vērtīgas kokgrebumā darinātas ilustrācijas bija A. Šūlmaņa tulkotajā un Tērbatā izdotajā F. R. Kreicvalda (F. R. Kreutzwald) zinisko rakstu krājumu virknē ”Pasaule un daudz no tā, kas pasaulē atrodams” (1852-1860). Diemžēl kokgrebumu iespiedformas bija stipri nolietotas un ne visai saskanīgas ar grāmatas formātu. Tajā pašā laikā vācieši sagādāja tikai dažas ilustrētas praktiska satura grāmatas.

Sakrālās literatūras izdevumu ilustrācijas bija tradicionālas – reliģiski simboli, Bībeles stāstu ainas, M. Lutera portreti. A. Leitāna tulkojumā iznāca neliela grāmatiņa ”Cilvēka sirds” (1853, izdota arī pēc tam latgaliski – 1859) ar reliģiskās morāles pamācībām desmit litografētu attēlu veidā. Izņēmums bija sprediķu krājuma ”Svētas patiesības liecinieks” (1843) frontispiss ar grāmatas autora un finansētāja K. Kaktiņa portretu (Augusta Mīes (August Mühe) litogrāfija). Starp latgaliešu grāmatām (tajās rodami tikai reliģiski attēli) uzmanību saista T. Kosovska Bībeles stāstu krājums ”Grōmata apgōdōšonas breinīgu nūlikšonu Dīva” (1845) ar poļu grafiķa J. Oziemblovska (J. Oziemblowskiego) litogrāfiju ”Sv. Marijas pasludināšana” un anonīmu asējumu ”Svētais vakarēdiens”, datēts ar 1738. gadu.

Grāmatu tirgus straujā paplašināšanās aktualizēja reklāmas nepieciešamību, kas veicināja tipogrāfisko papīra vāku popularitāti. 1840. gados nostabilizējās to grafiskais un tekstuālais saturs, kas savu aktualitāti nav zaudējis līdz mūsu dienām. Svarīgākā grafiskā vienība bija grāmatas titula ziņu teksts, kuru iespieda ar apmali rotātā vāka pirmajā lappusē un reizēm arī uz muguriņas. Vāka ceturto lappusi bieži atvēlēja ziņām par citām izdevēja grāmatām (”Šveidlera Maria”, 1849; ”Grāmatnieku prieks”, 1854). Dažkārt vākus bagātināja ar tematiskām politipāžām – vinjetēm (A. Leitāns ”Darbu rullis”, 1852; ”Stāsti pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”, 1854). Samērā ierobežotā salikuma elementu izvēle un to grupēšana simetriskās kompozīcijās tipogrāfisko papīra vāku apdarei piešķīra vienveidīgumu. 19. gadsimta otrajā ceturksnī romantisma ietekmē modē nāca rakstu zīmes ar ļoti kontrastaina platuma līnijām, arī trekni, ornamentēti vai iluzori telpiski burti. Tos lietoja grāmatu virsrakstos uz vākiem un titullapās. 1840. un 1850. gados šī tendence mērenā formā izpaudās arī latviešu grāmatās.

Bībeles, sprediķu un dziesmu grāmatas joprojām iesēja arhaiskajos, ar teļādu apvilktajos koka vākos. Raksturīgākais rotājums – vienkāršs, ādā iespiests bezkrāsains salikuma ornaments vai ar grāmatu iesējēju velci ievilktas līnijas. 1850. gadu vidū kulmināciju sasniedza šo grāmatu vāku apkalšana, kas ieviesās Kurzemes dienvidrietumos (piejūras apvidos). Impulss šādai tautas daiļradei, iespējams, nāca no Morāvijas un tai pieguļošajām teritorijām, kurās, tāpat kā Kurzemē, līdzīga grāmatu apdare bija visai populāra. Domājams, ka šo nodarbi (sākotne tai meklējama 1830. un 1840. gadu mijā) piekopa nedaudzi amatnieki. Izveidojās divi apkalumu kompozīcijas tipi. 1. tips – ar punktēti ornamentētām misiņa plāksnītēm (visbiežāk kvadrātiskām) tika apkalti visi vāku stūri. Katra vāka centrā novietota analogas formas vai rombveida plāksnīte, kuras stūri pavērsti pret vāka malām. 2. tips – metāla sloksnītes, kurās iepunktēts ģeometrisks vai augu raksts, piestiprinātas gar vāka augšējo un apakšējo malu, reizēm arī gar ārmalu un iekšmalu blakus muguriņai. Centrā ievietota sirds, āboliņa četrlapītis, krusta, biķera vai kādas citas formas metāla aplikācija. Vāku apkalšana bija pirmā plašākā latviešu, galvenokārt zemnieku, gaumes izpausme grāmatu mākslinieciskajā apdarē.

Latviešu grāmatu māksla jaunlatviešu kustības laikā

Jaunlatvieši grāmatas un lasīšanu uzskatīja par svarīgiem savas ideoloģijas instrumentiem. Viņu uzmanības lokā atradās arī ilustrācijas. Auglīga bija jaunlatviešu un viņiem pietuvinātā E. Dinsberga sadarbība ar Jelgavas vācu tautības izdevēju G. A. Reieru (G. A. Reyher) 1850. un 1860. gadu mijā: K. Barons ”Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859) ar autora sastādītu Latvijas karti (litogrāfija), E. Dinsbergs ”Atlass ar septiņpadsmit landkārtēm” (1861; litogrāfijas, pirmais ģeogrāfijas atlants), E. Dinsbergs ”Māte. Mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861, kolorētas litogrāfijas, pirmā bilžu grāmata). Bez tam Reiers sagādāja ilustrācijas J. Alunāna, J. Zvaigznītes un E. Dinsberga tulkoto daiļliteratūras darbu izdevumiem. ”Piecdesmit pasaciņas ar bildēm” (1862, E. Dinsberga tulkojums) ieguva 50 nelielas ilustrācijas. Reiera publicētajā H. Kavala (H. Kawall) dabaszinību grāmatā ”Dieva radījumi pasaulē” (1860) iekļauti apmēram 300 litografēti un kolorēti attēli uz 20 lapām. Reiers lielāko daļu grāmatu iespieda Leipcigā.

Jaunlatviešu rūpes ilustrēt grāmatas spieda sarosīties viņu ideoloģiskos pretiniekus – vācu tautības klerikālos grāmatniekus. 1850. gadu vidū viņu ”Kristīgu rakstu gādātāju biedrība” sāka izdot reliģiski moralizējošu stāstiņu sēriju ”Grāmatiņas priekš tiem mīļiem bērniņiem” (1854-1865; apmēram 60 laidieni) ar didaktiskām vāku ilustrācijām un attēlu komplektus: ”Bildītes ar peršiņiem, ko izdalīt kristīgu ļaužu bērniem mājās un skolās” (1856), ”Bildes Jaunai derībai par izskaidrošanu” (1860-1864, 12 laidieni, kolorētas litogrāfijas).

Ap 1850. un 1860. gadu miju ilustrēšana guva vēl lielāku popularitāti. E. Plātesa (E. Plates), V. F. Hekera (W. F. Häcker) un Stefenhāgenu grāmatu firmu īpašnieki sāka ilustrēt savus kalendārus un pa kādam daiļliteratūras izdevumam. E. Plātess parūpējās, lai ilustrācijas būtu arī viņa izdotajā pirmajā latgaliešu kalendārā – G. Manteifeļa (G. Manteuffel) ”Infļantuzemes laikagrōmata aba kalenders” (1861-1870). 1863. gadā Stefenhāgenu firma izdeva ”Jelgavas bilžu lapas” (15 laidieni). Tas bija Vācijā iecienīts iespieddarba veids Bilderbogen – uz papīra loksnes (Pl°) vienas puses iespiestas populāra literāra darba ilustrācijas vai viens liels attēls un konspektīvs satura pārstāsts (”Genoveva”, Nr. 1; ”Kara jātnieka rīta dziesma”, Nr. 15). Domājams, ka ”Jelgavas bilžu lapu” pusfabrikātus – lapas ar litografētiem attēliem – importēja un Jelgavā tos papildināja ar tekstu. ”Bilžu lapas” bija viens no komiksu priekštečiem. 1860. gadu otrajā pusē izdevēju interese par ilustrēšanu nedaudz mazinājās. Grāmatu grafikā sveštautiešu absolūtā aizgādniecība un aizguvumu adaptācija savu laiku bija pārdzīvojusi. Pārmaiņas iezīmējās 1860. gadu nogalē ar latviešu (H. Alunāns, K. Stālbergs) pievēršanos grāmatu izdošanai. Pēterburgā latviešu grāmatu ilustrēšanā (P. Šternmanis ”Pēterburga”, 1868) iesaistījās igauņu kokgrebējs, Augusta Dauguļa skolnieks un vēlākais rīdzinieks Eduards Magnuss Jakobsons (Eduard Magnus Jakobson). 1866. gadā Jelgavā darbību uzsāka ražīgais vācu izcelsmes latviešu grāmatu izdevējs J. F. Šablovskis. Jau viņa pirmajos izdevumos bija ilustrācijas.

Pēc poļu sacelšanās 1863. gadā cara administrācija pārkrievošanas nolūkā Latgalē rosināja latīņu raksta (”poļu burtu”, tas ir, antīkvas) vietā lietot krievu alfabēta burtus. Pirmais mēģinājums bija N. Sokolova grāmatiņa ”Латышский букварь. Латвешу бокверис” (1864). 1865. gadā latīņu burtu aizliegumu noteica ar likumu. Uz Vidzemi tas neattiecās, tādēļ Plātess un Lākmanis kādu laiku vēl pamanījās turpināt grāmatu izdošanu latgaliešu dialektā. Iespieddarbus slāvu rakstā, tai skaitā kalendāru „Латышско-русский месяцеслов. Латвешу-креву календерис” (1866-1874), tauta nepieņēma, un šo grāmatu izdošanu pārtrauca. Iespieddarbus dialektā kontrabandas ceļā ieveda no ārzemēm. Izplatījās kontrafakcijas. Literārā ”bada” dēļ radās ”grōmatnīki”, kas stipri nolietotām grāmatām, atdarinot tipogrāfisko iespiedumu, rokrakstā atjaunoja trūkstošos teksta fragmentus, pārrakstīja veselas grāmatas un tās papildināja ar saviem sacerējumiem. Starp ”grōmatnīkiem” redzamākais bija Andrivs Jūrdžs. Latgalē veidojās anahroniska rokraksta grāmatniecība.

1840. un 1850. gadu mijā notika pilnīga pāreja no rokaslējuma (kubla) papīra uz mašīnpapīru.

1860. gados tipogrāfisko papīra vāku lietošana kļuva masveidīga. Arvien biežāk uz tiem iespieda attēlus. Bagātīgu, romantizētu grafisko apdari ieguva litografētie vāki (”Sēta, daba, pasaule”, 1860; H. Kavals ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860; H. Bīčeres-Stovas ”Unkel Toma būda”, 1863). Kurzemes dienvidrietumos turpinājās reliģisko grāmatu ādas vāku apkalšana. Parādījās jauns iesējuma materiāls – kalikons.

Latgaliešu reliģisko grāmatu vākus bieži rotāja IHS emblēma. Pēc latīņu burtu aizlieguma ”grōmatnīki” nolietotām grāmatām bieži darināja jaunus vākus un izstrādāja primitīvus to rotāšanas paņēmienus. Piemēram, Andrivs Jūrdžs savu grāmatu vāku ādā ar zobainu veltnīti iespieda punktētu līniju rakstu.

Latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiods

Ar 1870. gadiem sākās strauja latviešu grāmatniecības izaugsme. Lasītāju pieprasījumu pēc nacionālajām interesēm atbilstošiem iespieddarbiem varēja apmierināt vienīgi jaunā grāmatniecības darbinieku paaudze, kas gandrīz pilnībā veidojās no latviešiem. Nostabilizējās latviešu tautības izdevēju darbība. Viņu nostāja par grāmatu vizuālo informāciju sabalsojās ar jaunlatviešu centieniem ilustrēt un tas veicināja pirmās, skaitliski ļoti pieticīgās, latviešu grāmatu grafiķu paaudzes tapšanu 1870. gadu sākumā.

Zīmīgi, ka šajā laikā grāmatās parādījās lielāks skaits kultūras darbinieku (galvenokārt latviešu) portretu: G. Merķelis (1869) J. Neikens (1870), E. Dinsbergs (1872) – visas Vācijā darinātas tērauda gravīras. K. Stālbergs izdeva litografētus A. Spāģa (1872), K. Biezbārža un K. Valdemāra (abi 1873) portretus (Pl°). Latviešu grāmatu grafiķu darbības aizsācējs, kokgrebējs Kārlis Kronvalds grāmatniecībā ienāca tieši ar portretiem. 1871. gadā izdeva divas grāmatas ar viņa darinātām autoru ģīmetnēm: Ā. Alunāns (”Priekos un bēdās”) un Dž. G. Bairons (”Manfreds”). K. Kronvalds, A. Dauguļa skolnieks, simpatizēja romantismam. Viņa kokgrebumu primitīvajai smagnējībai par cēloni varēja būt gan iemaņu trūkums, gan apzināta atteikšanās no reproducējošā kokgrebuma tradicionālās formveides. Apmēram tajā pašā laikā kokgrebēja praksi uzsāka Mārtiņš Bušs. Lielākā daļa viņa darbu bija reproducējoši, to tehniskais izpildījums – korekts.

M. Buša zīmēšanas prasmes bija necilas, taču oriģināldarbos to zināmā mērā kompensēja sirsnīga naivitāte (karikatūras grāmatās: J. Anskenēvičs ”Brenča un Zvinguļa brauciens uz vispārīgiem latviešu dziedāšanas svētkiem”, 1874; ”Īstais tautas kalendārs no Pūcīšu Ģederta”, 1884). 1884. gadā no Igaunijas uz dzīvi Rīgā ieradās E. M. Jakobsons. Arī viņš pārstāvēja reproducējošo kokgrebumu. E. M. Jakobsons pret grebuma izpildījumu bija visai nevērīgs – ekspluatēja dažus formas modelēšanas paņēmienus, maz uzmanības veltīja materialitātei un faktūrai, bija neprecīzs zīmējumā.

Komponista Baumaņu Kārļa zīmētā titullapa paša dziesmu krājumam ”Līgo” (1874, litogrāfija) grāmatu grafikā ievadīja tautisko romantismu. Iespējams, ka Pēterburgā litografēto Baumaņa nošu burtnīcu vāki arī radīti pēc viņa paša metiem (”Mortuos plango”, 1875). Baumanis Pēterburgā izdotajos almanahos ”Dunduri” (1875-1878; četri laidieni) ar rakstiem un satīriskiem zīmējumiem vērsās pret nacionālo centienu pretiniekiem. ”Dunduri” turpināja ”Pēterburgas Avīžu” tradīcijas. Par vāku ilustrāciju tiem kalpoja no ”Pēterburgas Avīzēm” aizgūtais Augusta Dauguļa kokgrebums ”Zobugals”. Vairāku satīrisku ilustrāciju autors bija Pēterburgā dzīvojošais zviedru mākslinieks Gustavsons. Zīmējumus almanahos reproducēja cinkogrāfiskajā svītras kodinājumā (agrīns šīs tehnikas lietojums). Almanahā ”Dundurs pats” iespiestajām I. Krilova fabulām izdevēji bija piemeklējuši dažas Granvila ilustrācijas, kuras bija darinātas Lafontēna fabulām. K. Kronvalda, M. Buša un Baumaņu Kārļa darbība ievadīja latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiodu. Tajā joprojām dominēja grafikas aizguvumi.

Latviešu izdevēju attieksme pret ilustrāciju funkciju grāmatās nebija viennozīmīga. Lubu literatūras jeb tautas grāmatu gādātāji kā, piemēram, J. F. Šablovskis un M. Jākobsons, attēlus, sevišķi tas attiecas uz spilgti krāsainajām vāku ilustrācijām, izmantoja pircēju uzmanības piesaistīšanai. Turpretī K. Stālbergam un E. Zīslakam rūpēja gan labs tekstuālais saturs, gan korekts poligrāfiskais un mākslinieciskais izpildījums. Labu apdari guva Zīslaka izdotā J. V. Gētes alegoriskā poēma ”Lapsa Kūmiņš” (1879) ar 60 vācu mākslinieka Vilhelma Kaulbaha (Wilhelm Kaulbach) ilustrācijām (kokgrebumi). Zīslakam Jelgavā piederēja spiestuve ar teicami aprīkotu litogrāfijas darbnīcu (tajā varēja izgatavot kvalitatīvas hromolitogrāfijas). Greznas grāmatas izdošanu plānoja Auseklis, taču augsto izmaksu dēļ viņš savu nodomu nerealizēja. 1870. gadu sākumā progresīvie latviešu kultūras darbinieki, starp viņiem arī izdevēji K. Stālbergs un brāļi Buši, uzsāka mēģinājumus ”jaunās ortogrāfijas” ieviešanā jeb pārejā no gotiskā raksta uz antīkvu – klasisko latīņu rakstu. Tas gan bija attiecināms tikai uz tipogrāfisko salikumu (rokrakstā latviešu tekstiem jau sākotnēji izmantoja klasiskos latīņu burtus). Plašāks lasītāju loks ar jauno ortogrāfiju iepazinās K. Valdemāra vadībā sastādītajā ”Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) un K. Biezbārža ”Ģeometrijā” (1874). Pārmaiņas prasīja prāvus finanšu līdzekļus – tipogrāfijām vajadzēja iegādāties jaunus raksta zīmju komplektus, kuros ietilpa burti ar latviešu rakstībai specifiskajām diakritiskajām zīmēm. Reformai bija daudz pretinieku. Tās atbalstītāju galvenie argumenti bija: atbrīvošanās no vācu ietekmes (vācieši bija vienīgie, kuri vēl lietoja gotiskos burtus), teksta raksta vienveidošana visos latviešu apdzīvotajos apgabalos (latgaliešu tekstiem lietoja antīkvu), vēlme latviešu tekstu padarīt grafiski tīrāku un vieglāk lasāmu. Par reformu konsekventi iestājās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kuras rakstu krājumu teksti jau no pirmā laidiena (1876) bija salikti antīkvā.

1870. gadu otrajā pusē arvien biežāk tirgū nonāca bilžu grāmatas ar krāsaini litografētām, importētām ilustrācijām. Šajā jomā ražīgākā bija Stefenhāgenu firma. Bilžu grāmatu iecienītākais formāts – 4°.

Mainījās grāmatu ārējā apdare. Īsā laikā izzuda smagnējie, ”mēmie” teļādas vāki un Kurzemē apsīka to apkalšana. Iesējumam arvien biežāk izmantoja kalikonu. Tā ražotāji piedāvāja bagātīgu izvēli krāsas un faktūras ziņā. Krāsainie kalikona vāki ar zeltītiem burtiem un ornamentiem krasi izcēlās pelēcīgajā grāmatu kopainā. Šādu ietērpu guva atsevišķu izdevumu neliels eksemplāru skaits. Daži izdevēji sāka radošāk risināt tipogrāfisko vāku apdari – praktizēja asimetrisku kārtojumu, kā arī no salikuma elementiem veidoja sarežģītas ornamentālas, piemēram, tempļa formas, kompozīcijas (Dadzis ”Varmāka”, 1883), vizuālā efekta radīšanai izmantoja lielas, sižetiskas vāku ilustrācijas.

Vācu un krievu grāmatas

Apskatāmajā periodā vairākās literatūras nozarēs – galvenokārt vietējo varas institūciju publikācijās un zinātniskajā literatūrā – dominēja vācu valoda. Daiļliteratūras publikāciju šajā valodā bija maz. Salīdzinot ar latviešu grāmatām, izdevumi vācu valodā apdares ziņā bija daudzveidīgāki. Izdevēji bieži izmantoja Vācijas poligrāfisko uzņēmumu pakalpojumus.

Dominēja vienkrāsaina litogrāfija (to izmantoja arī tekstu tiražēšanai rokraksta formā), taču litogrāfu darbs bija visai amatniecisks. Portretisti parasti aprobežojās ar portretējamās personas izskata indiferentu fiksāciju (”Arbeiten der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 6.,7. burtnīca, 1849; 8. burtnīca, 1850). Analogs raksturs bija arī reālu dabasskatu un arhitektūras objektu attēlojumiem. Ilustratoru devums beletristikai (galvenokārt kalendāriem) bija diletantisks. Jelgavas litogrāfs Dāvids Šāberts (David Schabert) publicēja četrdaļīgu Kurzemes muižniecības ģerboņu apkopojumu ”Vollstaendiges Wapenbuch des Kurlaendischen Adels” (1840-1846; 2. izdevums – 1856). Litogrāfija deva iespēju lēti pavairot liela izmēra kartes, plānus un tehniskus zīmējumus (”Die Abtragung der Festungswerke Riga’s und die damit verbundenen Communalbauten”, 1864).

Vācu grāmatās bija maz kokgrebumā darinātu ilustrāciju. G. A. Reiers 1851. gadā iespieda N. A. Poļevoja (Н. А. Полевой) ”Suvorova vēsturi” (N. A. Polewoi ”Geschichte des Fürsten Italiiski Grafen Suworoff-Rimnikski”), kurai no šī apcerējuma krievu izdevuma (1843) aizguva 95 kokgrebumus un tērauda gravīru (Suvorova portretu). Kokgrebumi pēc Tarasa Ševčenko (Тарас Шевченко), Aleksandra Kocebū (Aлександр Коцебу), Rudolfa Žukovska (Рудольф Жуковский) un dažu citu mākslinieku zīmējumiem bija darināti Francijā. Grāmatā ievietotā tērauda gravīra (pēc T. Ševčenko (?) zīmējuma) ir viens no senākajiem šīs iespiedgrafikas piemēriem vietējos izdevumos. Izdevējs V. F. Hekers gadagrāmatu ”Rigascher Almanach”, sākot ar pirmo laidienu 1858. gadam, regulāri papildināja ar vairākām Vācijā pasūtinātām, parasti pēc fotogrāfijām grebtām, tērauda gravīrām: prominentu cilvēku portretiem un dokumentējošiem Rīgas skatiem. Sakarā ar almanaha 15 gadu jubileju tika izdots iepriekš publicētu 25 gravīru komplekts ar komentāriem (N. Asmuss ”Album von Riga”, 1871). 1866. un 1867. gadā Vilhelms Zīgfrīds Stafenhāgens (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) trīs sējumos ar kopējo nosaukumu ”Album baltischer Ansichten” apkopoja tērauda gravīras, kas bija darinātas pēc viņa zīmētajām Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas kultūrvēsturiskajām ainavām (pārsvarā pilsētu un muižu panorāmām). Sākot ar 1857. gadu, tirgū tika laistas atsevišķas minētās ainavu sērijas lapas. Reizēm ielīmju veidā par ilustrācijām izmantoja fotokopijas (G. Manteuffel ”Polnisch-Livland”, 1869; divas fotogrāfijas). Krāsainos attēlus tiražēja litogrāfiski. Fotomehāniskā reproducēšana Latvijas vācu grāmatu ražošanā strauju un stabilu izplatību ieguva 1880. gados. Labas kvalitātes reprodukcijas ieguva ar fototipijas metodi (”Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung”, 1883; 10 ielīmes – fototipijas).

Plašam lasītāju lokam adresēto vācu un latviešu grāmatu ārējā apdare lielā mērā bija analoga. Vācu grāmatas daudz biežāk tika iesietas pusādas vākos. Grezniem iesējumiem izmantoja ādu. Dižciltīgas personas uz savu grāmatu vākiem reizēm pasūtīja iespiest superekslibrus ģerboņu veidā. Historisma laikam tipisku apdari ieguva V. Z. Stafenhāgena Baltijas skatu albumu vāki. Tie bija pārvilkti ar granitolu un dekorēti ar dziļi reljefu bezkrāsas kongrevspiedumu, ko papildināja uzraksts, guberņas ģerbonis un divu simbolisku cilvēku figūru attēli zelta spiedumā. Iesējums tapa starptautiskas sadarbības rezultātā. Kā liecina uzraksti uz vāka, iespiedformas gravējis L. Štrāse (L. Strasse) Berlīnē, bet grāmatas iesējis N. Hubners (N. Hubner) Jelgavā.

Apskatāmajā periodā Latvijā grāmatas krievu valodā izdeva maz. Tās pa lielākai daļai pārstāvēja lietišķa satura literatūru, tādēļ to grafiskais iekārtojums ar retiem izņēmumiem bija vienkāršs un mākslinieciski nenozīmīgs. Greznāku apdari guva galvenokārt reklāmas veida izdevumi (”Портовый городъ Рига”, 1870).

V. Villerušs

Bibliogrāfija

  1. Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga : Liesma, 1977
  2. Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp.
  3. Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1980. 143.-157. lpp.
  4. Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984
  5. Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984
  6. Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: Grāmatas un grāmatnieki. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp.
  7. Villerušs, V. Latviešu grāmatu māksla. No: Grāmata latviešu sabiedrībā 1856-1870. Rīga : Avots, 1987. 53.-71. lpp.
  8. Kuple, Z. Romantisms un latviešu bērnu grāmatu grafika. No: Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā. Rīga : AGB, 1998. 106.-113. lpp.
  9. Milevski, R., Villerušs, V. Reading the Bible, Preserving the Precious Text: Latvian Peasant Metal-Clad Bindings. No: Library History.Vol. 24, No. 2. 2008, pp. 128-142

Attēlu saraksts

  1. K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe
  2. ”Grōmota lyugšanu”, 1845. Atvērums ar politipāžu
  3. ”Bībele”, 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem
  4. ”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862)
  5. K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums
  6. H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju
  7. ”Ubags un viņa audzēkne”, 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem
  8. ”Jelgavas bilžu lapa” (1863) ar litografētiem attēliem
  9. P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons
  10. ”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra
  11. E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra
  12. Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija.
  13. ”Jauni dunduri”, 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu
  14. ”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?)
  15. Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija
  16. Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884. Karikatūra. Mākslinieks M. Bušs; kokgrebums
  17. Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888. Vāks
  18. A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858. Ādas vāks ar superekslibri
  19. W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu
  20. ”Rigaer Kalender”, 1884. Ilustrācija; litogrāfija
  21. ”Портовый городъ Рига”, 1870. Vāks; litogrāfija