Apskatīt 1840 – 1890. g. Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis izejas kodu

[[image:Jaungulbenes_pils_interjers.jpg|thumb|Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sākuma foto]]
[[image:Sillings-foto.jpg|thumb|Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā Reinholds Filips Šillings (1819 – 1888)]]
[[image:Derings-Grosevsku_portrets.jpg|thumb|150 rubļu vērtais J. Dēringa brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]]
[[image:Sergejs_Tretjakovs.jpg|thumb|Mākslas darbu kolekcionārs Sergejs Tretjakovs, K. Hūna darba ”Iekritis” pircējs. 1880. gadu fotoportrets]]
[[image:Huns-Iekritis.jpg|thumb|Par 2000 rubļiem S. Tretjakova nopirktais Hūna darbs ”Iekritis”. 1875.]]
[[image:Pflugs-Ires_nams-Raina_bulvaris-1.jpg|thumb|Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1. 1877.]]

Apskatāmajā periodā Latvijā nostiprinājās kapitālisma apstākļiem tipisks mākslas tirgus, kuru galvenokārt veidoja mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Pietiekami liela loma bija arī dažādu vietējo oficiālo, konfesionālo un korporatīvo organizāciju pasūtījumiem un pirkumiem. Mākslas darbu patēriņu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un zināmā mērā - politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]).

=Vizuālās mākslas patēriņa ierobežotība un nevienmērība=
19. gadsimta mākslas tirgus vēl nav pietiekami pētīts, tāpēc pašreiz iespējami tikai nedaudzi vispārinājumi, kas izriet no citu tēmu un monogrāfiskiem pētījumiem, kā arī no fragmentāriem arhīvu datiem. Laikabiedri, vizuālo mākslu cienītāji, atzina lokālās mākslas dzīves un līdz ar to mākslas tirgus ierobežotību. Perioda sākumā (1841. g.) par to vēstīja ”Rigasche Stadtblätter” autors, publicists un garīdznieks Pēters Dāvids Vents (''Peter David Wendt'') retoriski nosauktajā rakstā ”Māksla Rīgā iet pēc maizes” žēlojoties, ka Rīgas gleznotāju darbi iegūluši viņu darbnīcās kā neejoša prece. Vēlāk situācijas labs pārzinātājs, mākslas vēsturnieks un arhitekts Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') rakstīja par ”sabiedriskās mākslas kopšanas trūkumu”, par mākslas interešu koncentrēšanos tikai izglītoto ļaužu lokā, kam par iemeslu bijis to sociālais stāvoklis (”kāršu asais sadalījums”). Patiešām Latvijā šai laikā nebija noturīgu un ilgstošu vizuālās mākslas veidu patēriņa tradīciju plašākās sabiedrības aprindās, kam, savukārt, izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā vēsturē (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]), kuras apstākļi 19. gadsimtā nebija labvēlīgi spēcīgas mākslas patronāžas attīstībai; te nebija vairs Kurzemes hercogistes galma, nebija augstākā līmeņa mākslas skolu, izstāžu dzīve veidojās tikai pakāpeniski (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]). Daudzveidīgas un estētiski pašvērtīgas vizuālās mākslas (t.s. augstās vai daiļās mākslas) patērētāju slānis bija salīdzinoši šaurs. Tā bija kultivētā muižniecība, kuras pilīs uzkrājās gleznas, grafikas un skulptūras un kurai bija iespējas pirkt un pasūtīt arī laikabiedru mākslu. Senās fotogrāfijās redzam ar mākslas darbiem pārpildītus piļu interjerus. Mākslu bija iespējams krāt arī atsevišķiem pilsētas birģeru patriciāta mākslas mīļotājiem. Rīgas ievērojamākie kolekcionāri Frīdrihs Vilhelms Brederlo (''Friedrich Wilhelm Brederlo'') un Reinholds Filips Šillings (''Reinhold Philipp Schilling'') iegādājās ne tikai vecmeistaru vai Rietumu skolu laikabiedru darbus, bet arī Rīgā rezidējošu Baltijas mākslinieku darinājumus. Tomēr augošais kapitālisms mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas; palielinājās buržuāzijas īpatsvars. Sāka veidoties vidusšķira kā plašākas potenciālo mākslas darbu pircēju aprindas. Laukos turīgo zemnieku sadzīvei pakāpeniski uzlabojoties, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Sava loma lauku un provinces vidē bija vēl pieprasījumam pēc pašdarinātiem lietišķās mākslas priekšmetiem, bet to patēriņš mazinājās, jo laucinieki arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Patērētāju slāņa paplašināšanos veicināja arī tehnoloģiski jaunievedumi, kas palētināja artefaktu vai, precīzāk, vizuālās kultūras priekšmetu ražošanu (litogrāfijas, fotogrāfijas izplatība, rūpnieciski ražoti interjeru dekora elementi). Strauji augošā industrializētā kapitālisma pragmatika, Latvijas politiskās pakļautības, sociālo un nacionālo pretišķību apstākļi nosacīja mākslas veidu un žanru patēriņa nevienmērību (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_veidi|mākslas veidi]], [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]): stājmākslu jomā vislielākais pieprasījums bija pēc gleznotā, grafiskā un fotogrāfiskā portreta ar tā indivīdu dokumentējošām un reprezentējošām funkcijām, figurālo kompozīciju nozarēs – daudz retāki, bet salīdzinoši regulāri bija altārgleznu pasūtījumi baznīcām. 

=Tēlotājas mākslas cenas un tēlojošo mākslinieku materiālais stāvoklis=
Visā pilnībā gūt priekšstatu par mākslinieku darba atlīdzību pašreiz nav iespējams speciālo pētījumu trūkuma dēļ, tāpēc jāapmierinās ar atsevišķiem datiem. Jārēķinās arī ar grūti izsekojamām cenu un algu izmaiņām perioda gaitā. Latvijā (Jelgavā) rezidējošais, akadēmiski izglītotais un ražīgais mākslinieks Jūliuss Dērings, kas pedantiski fiksējis savus ienākumus, var pārstāvēt kaut kādā mērā vietējos augstākā līmeņa stājmākslas ražotājus šai ziņā. Par viņa eļļas krāsās gleznotiem portretiem maksa bija ne zemāka par 50 rubļiem, 1848 g. darinātais brāļu Groševsku dubultportrets (figūras līdz ceļiem) izmaksāja 150 rubļu. Par portretiem akvareļa tehnikā (detalizēti, rūpīgi izpildītiem) Dērings saņēma 20 – 30 rubļus, par zīmētiem portretiem, ar kuriem viņš sāka Kurzemē savu karjeru, 8 rubļi par katru. Jānis Staņislavs Roze, kas Sanktpēterburgā bija ieguvis akadēmiķa titulu, gleznoja galma ministrus un pat lielkņazu Aleksandru, bet vēlāk daudzus Rīgas birģerus, apgalvojis kādam laikabiedram, ka par pilnfigūras portretu saņemot 2000, bet par krūšu portretiem- 1000 – 1500 rubļus. To varētu kritiski uztvert kā nepārbaudāmu bramanīgā mākslinieka lielīšanos, bet katrā ziņā viņa ienākumi Rīgā bija pietiekoši, lai Rīgas centrā 1874. g. celtu lielu namu ar viesnīcu. Mākslinieks ar vēl augstāku un daudz stabilāku reputāciju impērijas galvaspilsētā – Kārlis Hūns 1870. g. par gleznu ”Itāliete”, kuru gatavojās iegādāties valdošā nama locekļi, kas pārzināja Akadēmiju, prasīja 1000 sudraba rubļu, un, nav šaubu, ka tos arī saņēma. 1871. g. par zīmējumu albumu akadēmijas bibliotēkai viņš saņēma 2000 rubļu (kuri gan tika izmaksāti  četru gadu laikā). Nelielo sadzīves žanru ”Iekritis” (1875) viņš pārdeva kolekcionāra Pāvila Tretjakova (''Павел Третьяков'') brālim, arī kolekcionāram, Sergejam Tretjakovam (''Сергей Третьяков'') par 2000 rubļiem. Daudz kas bija atkarīgs, kā var spriest, no pircēja statusa un pirkšanas apstākļiem. Londonas izstādē ar medaļu apbalvoto Jūlija Federa ainavu ”Mežs pēc vētras (Viesulis)” (1872) esot nopircis kāds persiešu šeihs par 545 rubļiem. Salīdzinājumam: Rīgā ”Mākslas biedrības”(''Kunstrverein'') sarīkotajā 1871.g. izstādē piecas eļļas gleznas tika pārdotas kopumā par 550 rubļiem, tātad vidēji katra par 110 rubļiem. Mākslinieku pieprasītās cenas par dažādu žanru gleznām šai izstādē, spriežot pēc kataloga, variējās no 50 līdz 400 rubļiem. Dagerotipijas un fotogrāfijas strauja izplatība dramatiski ietekmēja portretistu, it īpaši ierindas, darbību. Cenu starpība bija liela. Jau 1844. g. Rīgā kāds iebraucējs no Parīzes producēja dagerotipus par pieciem rubļiem gabalā. Litogrāfijas šai laikā (1840. gados) gan bija gan vēl lētākas (viens līdz četri sudraba rubļi, atkarībā no papīra). Vietējie portretisti (Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund'')) sāka gleznot pēc fotogrāfijām un vēlāk, kad fotokopijas kļuva lielākas, tās pat izkrāsot. Šāda produkcija pašsaprotami palētinājās, salīdzinot ar manuāli darinātiem indivīdu atveidiem. Tā, piemēram, Roze par veselu reprezentatīvu Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupu (ne agrāk par 1878), kas bija darināta pēc fotogrāfijām, saņēma tikai 100 rubļu. Dērings 1883. g. par apgleznotu lielu fotoportretu saņēma tikai 10 rubļu. Mākslinieki piepelnījās ar pasniedzēja darbu, vadot privātstundas vai strādājot par zīmēšanas skolotājiem skolās vai arī meklējot vēl kādu citu iztikas avotu. Par fotogrāfiem kļuva litogrāfs E. D. Šāberts (E. D. Schabert), gleznotāji H. Kīperts (E Kiepert.), Eduards Ehtlers (''Eduard Echtler''), Johans Madauss (''Johann Maddaus''), Kārlis Zēbode (''Karl Seebode''), uz laiku arī Jūlijs Feders. Minētais Dērings pasniedza pastāvīgi privātstundas un stundas Jelgavas ģimnāzijā, kas, kā pats atzina, kavēja radošo darbu. Zināms atspaids viņam bija arī atlīdzība par Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā veiktajiem bibliotekāra un rakstveža pienākumiem (180 rubļu gadā no 1871.g.). Pasniedzēju algas, protams, bija dažādas. 1840. gadā Oto Bērtiņš Rīgas krievu apriņķa skolā kā ārštata zīmēšanas skolotājs saņēma 85 rubļus 80 kapeikas gadā. Hūnam, kad viņš kļuva par profesoru Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā 1871. g., tika noteikta alga 800 sudraba rubļu gadā. Rīgas Politehniskā institūta zīmēšanas pasniedzējs Džons Klarks (''John Clark'') saņēma vēl vairāk (1862. g. viņam noteikta alga 1000 sudraba rubļu gadā, 1866. g. 1500 rubļu, 1871. g. – 2000 rubļu). Kopumā iespējams secināt, ka akadēmiski izglītotie mākslinieki, kas saņēma pasūtījumus un pildīja pedagoga pienākumus, piederēja pie salīdzinoši pārtikušām aprindām. Piemēram, Dēringa gada ienākumi 1856. g. bija 1255 rubļi, kamēr vēsturnieku aprēķinātie vidējie Kurzemes un Vidzemes laikstrādnieku gada ienākumi 1860. gados bija aptuveni 90 – 105 rubļu.

=Labvēlīgā konjunktūra arhitektu darbībai=
Atšķirībā no vizuālās tēlotājas mākslas, kapitālisma saimniecības un industrializācijas laikmetā arhitektu darbības konjunktūra bija labāka, jo šai laikā Latvijā strauji auga pilsētas. Sākās masveida īres namu celtniecība, bez tam cēla komerciālu, kultūras un administratīvu funkciju ēkas, rūpnīcas, dažādu konfesiju baznīcas. Lauku rajonos notika vērienīga aristokrātijas muižu celtniecība. Pēc arhitektūras vēsturnieka J. Krastiņa aprēķiniem, piemēram, Rīgā 1880. gados katru gadu uzcēla 40 – 80 koka un 20 – 30 mūra ēkas (mūra ēku skaits pilsētas centrā arvien pieauga). Pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa projektiem Rīgā bija uzceltas vairāk kā 150 ēkas, pēc Kārļa Felsko (''Karl Felsko'') projektiem – vairāk kā 120 daudzstāvu mūra ēkas (daļa gan attiecas uz nākamo periodu). Labvēlīgā konjunktūra izskaidro vietējās arhitektu augstskolas izveidi (Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados izglītību ieguva daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā) (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]], [[1840_–_1890._g._Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Praktizējošu arhitektu vidējie ienākumi nav zināmi, tomēr tiem, kas saņēma nozīmīgus vai regulārus pasūtījumus, ienākumi nevarēja būt mazi. Ir zināms, ka arhitekts Haralds fon Bose (''Harald von Bosse'') par Rīgas Biržas projektu un celtniecības virsvadību saņēma 8000 sudraba rubļu honorāru (kas tātad desmitkārtīgi pārsniedza cara ģimenes iecienītā gleznotāja Hūna profesora gada algu). Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') par Melngalvju nama pārbūves projektu un būvdarbu vadīšanu 1850. gadu beigās saņēma 500 sudrabu rubļu un kā dāvanu zelta tabakdozi ar melngalvju ģerboni 158 sudrabu rubļu vērtībā, par Sadovņikova patversmes celtniecību un iekārtošanu laikā no 1873. gada līdz 1877. gadam 5000 rubļu, viņa kā pilsētas arhitekta gada alga bija 800 sudraba rubļu, no 1879. gada saņemtā pensija – 1200. rubļu gadā. Arhitekti varēja paši kļūt par īres namu īpašniekiem, kā to rāda Robertam Augustam Pflūgam (''Robert August Pflug'') piederošais lielais īres nams Rīgā, Raiņa bulvārī 1. Ir jāpieņem, ka arhitekti, kuriem bija pasūtījumi, piederēja tālaika bagātajai pilsonībai.


<div align="right">E. Kļaviņš</div>

=Bibliogrāfija=
# Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902
# Siliņš, J. Piezīmes par mākslu un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. ''Senatne un māksla''. Nr. 3, 1937. 109. – 149. lpp.
# Šmite, E. ''Jūliuss Dērings. Roberts Švēde. Divi izcili 19. gadsimta portretisti Baltijā''. Manuskripts, 2008

=Attēlu saraksts=
# [[:image:Jaungulbenes_pils_interjers.jpg|Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers]]. 20. gs. sākuma foto 
# [[:image:Sillings-foto.jpg|Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā Reinholds Filips Šillings]] (1819 – 1888). Fotoportreta reprodukcija: ''Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau''. Nr. 3, 1907. S. 113
# 150 rubļu vērtais [[:image:Derings-Grosevsku_portrets.jpg|J. Dēringa brāļu Groševsku dubultportrets]]. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe''). Foto: I. Lūsis
# [[:image:Sergejs_Tretjakovs.jpg|Mākslas darbu kolekcionārs Sergejs Tretjakovs]], K. Hūna darba ”Iekritis” pircējs. 1880. gadu fotoportrets
# Par 2000 rubļiem S. Tretjakova nopirktais [[:image:Huns-Iekritis.jpg|Hūna darbs ”Iekritis”]]. 1875. Audekls, eļļa, 52 x 67. Pašreiz Valsts Tretjakova galerijā Maskavā
# [[:image:Pflugs-Ires_nams-Raina_bulvaris-1.jpg|Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1]]. Bijušais arhitekta īpašums. 1877. Foto: E. Kļaviņš