1840 – 1890. g. Tēlniecība

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 13:26, 30 Oktobris 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885.
Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864.
Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.
Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.
Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras.
Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras.
Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876.
Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē.
Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija).

Vispārējs raksturojums

Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar tā politiskajām, sociālajām un nacionālajām pretišķībām dēļ ļoti reti bija pieminekļu pasūtījumi. Stājtēlniecības (portretiskas bistes, statujas, statuetes) kā privāto pasūtījumu izplatība nav līdz šim pietiekami pētīta. Šobrīd jāpieņem, ka to nebija daudz un tie koncentrējās elites - tālaika Latvijas valdošā sabiedrības slāņa - galvenokārt bagātās un izglītotās muižniecības - interešu lokā. Līdz ar historisma arhitektūras uzplaukumu pieauga dekoratīvās tēlniecības un tieši būvplastikas nozīme. Ir zināmi tikai daži ar Latviju saistīti tēlnieki, nedaudzos tēlniecības kā publiskās mākslas vai privātos pasūtījumus veica arī ārvalstu tēlnieki. Spriežot pēc zināmajiem paraugiem, visu paveidu tēlniecība bija izteikti konservatīva. Tās stilistiku nosacīja galvenokārt akademizēta klasicisma tradīcijas, visvairāk tās, kuras bija nostiprinājušās un ilgstoši saglabājušās Vācijas mākslas centros. Ar tik fragmentāru un heterogēnu materiālu grūti aprakstīt kādu lokālai mākslas dzīvei ciešāk piesaistītu tēlniecības evolūciju apskatāmajā periodā. Var pieņemt, ka klasicisma tradīcijās sakņotais dominējošais akadēmisms pakāpeniski absorbēja laikmetam vispārraksturīgo tendenci arvien vairāk fiksēt reālistiski pārliecinošas detaļas arī principiāli idealizētos un reprezentatīvos tēlos.

Portrets

Daži zināmie portreti vedina domāt, ka baltiešu pasūtītāji paļāvās vairāk uz Eiropas tēlniecības centru autoritātēm: Berlīnes skolas meistara Hermana Vitiga (Hermann Wittig) veidotais Johana Reinholda fon Patkula vēsturiskais portrets (1844, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM), franču akadēmista Žana Batista Klezenžē (Jean-Baptiste Clésinger) (1814 – 1883) trīs jaunu sieviešu antīkā stilā veidotās marmora bistes (1859 – 1860, ĀMM), darinātas pēc viena modeļa vai vienas ģimenes līdzīgiem modeļiem (bistes Kurzemes provinces muzejā bija ienākušas no firstu Līvenu kolekcijas), igauņu akadēmisma meistara Augusta Veicenberga (August Weizenberg) lietišķi dokumentētais ievērojamā rīdzinieka, botāniķa un etnogrāfa Georga Šveinfurta portrets marmorā (1882, ĀMM). Ar Latviju vairāk saistītais kurzemnieks Eduards fon der Launics (Eduard von der Launitz) tēlnieciskā portreta jomā pārstāvēts ar viņam piedēvēto slavenā fortifikatora, baltieša ģenerāļa Eduarda fon Totlēbena portretu (1858, ĀMM); individualizētais statiskais tēls ir pakārtots tradicionālās atkailinātās hermasveida bistes ideāltipam. Ir zināms, ka kuldīdznieks, gan minētā tēlnieka Launica, gan Minhenes Mākslas akadēmijas audzēknis Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) ap 1850. gadu bija veidojis vairākus portretus (Teodora fon Hāna un grāfa Heinriha fon Kaizerlinga ģipša bistes agrāk glabājās Kurzemes provinces muzejā). Citas, daudz jaunākas paaudzes, rīdzinieks Leopolds Bernštams (Leopold Bernstamm), kas savu tēlnieka portretista karjeru ar panākumiem veidoja Parīzē, savukārt pārstāvēts ar Melngalvju biedrības vecākā A. H. Hollandera bisti (1885, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs); hermasveida apcirtums, frontālā tēla statika šeit savienota ar daudzām precīzām, naturālistiski uzskatāmām vaibstu, kostīmu detaļām.

Pieminekļu tēli

Saturiski svarīgākais šī perioda tēlniecības kā publiskās mākslas objekts ir brīvi stāvošais piemineklis apgaismības laikmeta pazīstamajam vācu domātajam Johanam Gotfrīdam Herderam (Johann Gottfried Hedrer) (1864), kas 18. gs. 60. gados darbojās Rīgā kā palīgmācītājs. Hermasveida metāla biste uz sākotnēji čugunā lietā postamenta vecpilsētā atkārto vācu tēlnieka Ludviga Šallera darināto Herdera tēlu Veimārā. Klasiskajai tradīcijai atbilstošā tēla statika savienojas ar reālisma posmam tipisko vaibstu un garīdznieka tērpa detalizēto dokumentāciju. Pieminekļa pieticīgie mērogi un novietojums (aptuveni skatītāja acu augstumā) vājina tā konvencionālo patosu. Ja Herdera pieminekļa vēstījums interpretējams kā Rīgas birģeru vēlme apliecināt pilsētas ciešās saites ar vācu kultūras līderiem, Minhenes skolas vadošā tēlnieka Ludvigs fon Švantālera (Ludwig von Schwantahler) (1802 – 1848) sacerētā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga biste, kuras nolējumu Vidzemes bruņniecība dāvināja Cēsu Sv. Jāņa luteriskajai baznīcai (1855), stāsta par baltvācu konservatīvās elites centieniem apstiprināt savas politiskās privilēģijas.

Alegoriskā būvplastika

Vairāku Rīgas celtņu dekorā tika izmantotas amatnieciski perfekti veidotas tēlnieciskās alegorijas – stilistiski konvencionālas apaļskulptūras. Tās parasti bija sabiedrisko ēku fasādēs izvietotas atsevišķas figūras vai grupas ar atribūtiem, kuru uzdevums bija vēstīt par ēku funkcijām. Raksturīgs piemērs ir tolaik jaunuzceltās Rīgas biržas ēkas fasāžu arhitektonikā iekļautās Sanktpēterburgā strādājošā dāņu tēlnieka Dāvida Jensena (David Jensen) darbnīcā lietās tipveida figūras (ne vēlāk par 1856), kas stāstīja par ar biržas komerciālajām operācijām saistītajām saimniecības nozarēm (tirdzniecību, jūrniecību, zemkopību u.c.). Savukārt, Vidzemes Bruņniecības nama Rīgā (tagad Latvijas Republikas Saeimas ēka) fasādes nišā pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma (Johann Adolf Timm) skices tika izgatavota tā paša Pletenberga figūra (iznīcināta 1922. g.), norādot uz nama saimnieku lomas vēsturisko izcelsmi. Vēl vienas jaunuzceltās sabiedrisko funkciju ēkas – Pilsētas teātra (1860 – 1863) - fasādes frontona un jumta skulptūrām skices devis Sanktpēterburgā rezidējošais ēkas arhitekts Ludvigs Bonštets (Ludwig Bohnstedt). Skices realizēja Berlīnes akadēmiskie tēlnieki - Hermans Vitigs (Hermann Wittig) un Hugo Hāgens (Hugo Hagen); apaļskulptūras tika lietas cinkā, ciļņi – cementā. Klasisko alegoriju stāstījums te bija īpaši izvērsts (Apolons ar pavadošām figūrām timpanonā, dramatiskās mākslas ģēnijs, kas savalda mežonīgo fantāziju – panteru - frontona virsotnē, Traģēdijas un Komēdijas simetriski ap liru sēdošās figūras uz jumta).

Augusta Folca darbnīca pirmais periods

Dekoratīvās un būvplastikas uzplaukums Rīgā sākas līdz ar vācu tēlnieka Augusta Folca apmešanos šeit. Viņš Rīgā dibināja savu darbnīcu 1876. g. Būdams Berlīnes akadēmista Alberta Volfa (Albert Wolff) skolnieks un ietekmējies no vadošā vācu neobaroka meistara Reinholda Begasa (Reinhold Begas), Folcas neiziet ārpus vispārpieņemtas tēlu veidošana tipoloģijas un stilistiskām konvencijām. To apliecina viņa pirmais Rīgā veiktais pasūtījums – dekoratīvi alegoriskā tirgotāja Pfāba nama plastika (1876. g.), kā arī vēlākie pasūtījumi, piemēram, tādi kā didaktiskās izglītošanās alegoriskās grupas Pilsētas meiteņu skolas (1881 – 1884) fasādē, Melngalvju nama fasādes antīko dievu un alegoriju figūras (1886) u. c. Bet katrā ziņā nākamos gadu desmitos viņa darbnīca kļūst par svarīgāko, daudzveidīgāko un ražīgāko vēlīnā historisma un jūgendstila posmu Rīgas celtņu, kā arī ārpilsētas muižu, plastiskā dekora producētāju. No darbnīcas nākušā Rīgā populārā dekoratīvā jutekliskā un dinamiskā strūklakas skulptūra ”Nimfa”, kas datēta ar perioda mijas gadiem (ap 1890), apliecina neobarokālo iezīmju pastiprināšanos Folca darinājumos, kas bija likumsakarīga Begasa ietekme un kas norādīja arī uz vispārējām tālākajām izmaiņām nākamā perioda sākumā Rīgas plastiskajā dekorā.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902
  2. Dolgner, D. Architektrur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk. Weimar : Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979
  3. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996
  4. Appena, I. Augusts Folcs Rīgā. Latvijas Architektūra. Nr. 6 (50), 2003, 92.-95. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs
  2. Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864. Foto: E. Kļaviņš
  3. Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš
  4. Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš
  5. Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš
  6. Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš
  7. Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876. Foto: E. Kļaviņš
  8. Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē. Foto: E. Kļaviņš
  9. Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš