1840 – 1890. g. Vēsturiskais fons

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 07:52, 3 Jūlijs 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.
Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.
Jūliuss Zīgmunds. Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.
Karls Timoleons Nefs. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.
Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.
Atis Kronvalds. Fotoportrets.
Krišjānis Barons. Fotoportrets.
Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.
Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.
Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.

Vēsturiskais fons

Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja tiešāk vai netiešāk reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujās augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums.

Politiskie apstākļi

Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji bija pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizācijas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pašā laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranatora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfija, mākslas tirgus), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūra). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāms pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūra).

Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra

Atšķirībā no iepriekšējā perioda, Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdošā elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojošā sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūra). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, laucinieki (zemnieki) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pašā laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē - katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgās baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu), tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku, bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.).

Jaunlatviešu kustība

Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu, pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējais aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamajos gados jaunlatviešus atbalstošo preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par galveno latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu.

Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība

Apskatāmajā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākās t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu, attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sākot ar 1860. gadiem, Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otro lielāko pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas, sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (Karl Seebode), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Eduards Ehtlers (Eduard Echtler), Hermanis Kīperts (Hermann Kiepert), Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja fotogrāfa profesijā.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Švābe, A. Latvijas vēsture: 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958]
  2. Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978
  3. Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp.
  4. Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000.
  5. 20. gadsimta Latvijas vēsture: I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000.

Attēlu saraksts

  1. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā
  2. Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets. 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā
  3. Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM.
  4. Karls Timoleons Nefs. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, RVKM.
  5. Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets
  6. Atis Kronvalds. Fotoportrets
  7. Krišjānis Barons. Fotoportrets
  8. Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Litogrāfija. RVKM
  9. Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats. Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp.
  10. Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene. Dagerotips. 19. gs. 50. gadi