1890 – 1915: Grafika

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 12:47, 8 Maijs 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus
Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904
Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906
Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”. 1907
Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908
Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907
Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908
Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911

Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku, 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojama ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām mākslinieciskajām koncepcijām, grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina uzplaukumu (sk. morfoloģiju). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas.


Izmaiņas grafikas nozarēs

Tāpat kā agrāk, plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, ko papildināja aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pašā laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokā. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. mākslas tirgu). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīve). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikās. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai; V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam; E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru uzplaukums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību.

Vispārējā perioda grafikas specifika

Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentārās studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrācijās veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūrās, izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas, skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus, papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantots, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu, biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas.

Izmaiņas periodā

Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvo grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g., nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām māksliniecidskajām koncepcijām, tematiskajam saturam (sk. ikonogrāfiju) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pašā laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijās izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM).

E. Kļaviņš

Attēlu saraksts

  1. Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM
  2. Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM
  3. Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp.
  4. Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks
  5. Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1
  6. Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM
  7. Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma
  8. Dmitrijeva A. Meitene lasa. 1911. Papīrs, krāsains. Kokgriezums, 17 x 13,7. LNMM
  9. Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM
  10. Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM
  11. Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913
  12. Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914
  13. Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM
  14. Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM
  15. Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM