1890 – 1915: Sakari ar citām skolām

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 12:45, 19 Maijs 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)

Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves".

Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā

Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā.

Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis)(sk.Mākslas izglītība). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās.

Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu

Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi.

Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus.

Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā.

Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni

Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera.

Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu

Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro Riharda Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa(Karl Raupp), Angelo Janka (Angelo Jank) un Hermana Ceilingera (Hermann Zeillinger). Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē.

Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem

Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā.

Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta.

Skandināvu un somu skolas iespaidi

Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem).

Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes).

Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku.

Sakari ar franču un beļģu skolu

Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju.

Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies).

Sakari ar citām mākslas skolām

Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē.

E. Kļaviņš

Attēlu saraksts

  1. Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.
  2. Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija
  3. Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. Foto: E. Kļaviņš
  4. Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Foto: E. Kļaviņš / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834
  5. Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891
  6. Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm
  7. Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija
  8. Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903. Foto: E. Kļaviņš
  9. Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. Foto: E. Kļaviņš
  10. Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš
  11. Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903
  12. Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija
  13. Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Foto: E. Kļaviņš / Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. Foto: E. Kļaviņš.
  14. Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis, 88 x 60 x 31. LNMM. / Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs
  15. Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums
  16. Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš. / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs
  17. Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs
Rozentāls J. Mākslinieka darbnīca
Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā


Purvītis. Pēdējie stari
Levitāns I. Vakara zvani


Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle


Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams
Rosi K. Senāts un Sinode


Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)
Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891


Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM
Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm


Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM
Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija


Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903
Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901


Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900


Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912


Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma
Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903


Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM
Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.


Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905
Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905


Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM
Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs


Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912
Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums


Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM
Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs


Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma
Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs