1890 – 1915: Vēsturiskais fons

19. gs. beigās, 20. gs sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šai periodā.

Politiskās dzīves apstākļi

Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveda nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un tikai krīzes apstākļu spiests pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. gada oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijas jāpiestāda dokumenti par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās bija jāpiestāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot tos gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti, vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. mākslas tirgu). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas rezultātā (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas - latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība).

Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības

Šai laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kāršu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmātiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskām vajadzībām vai to iztrūkumu. (sk. mākslas dzīvi, mākslas tirgu) Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu veidojās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Bez tam Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 1890. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā Jaunā strāva. Tai pat laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi no tiem piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa – katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku, savukārt, bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā.

1905. gada revolūcija

Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, „mežabrāļu” akcijas. 1906. gadā revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošo attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā no to jaunākās paaudzes (t.s. „bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda.

Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums

Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem Latvijā rūpniecības produkcija kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šai laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība – fototehnika Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tai skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā „brīvās dabas” estetizācijā (sk. vispārējo mākslas raksturojumu, ikonogrāfiju).

Perioda noslēgums

Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi.

                                                                                     E. Kļaviņš

Attēlu saraksts

1. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.
2. Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto
3. Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. ap 1900 g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM
4. Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto
5. Vagonu rūpnīcas „Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto.
6. Viens no „Jaunās strāvas” līderiem dzejnieks J. Rainis. 1893. g. foto
7. Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma
8. Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto
9. Rūpnīcas „Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas „Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g.
10. Tillbergs J. R . Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM
11. Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.
12. Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916 – 1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM