1890 – 1915: Vēsturiskais fons

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 13:01, 8 Maijs 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.
Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto
Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.
J.Rozentāls. Firstienes Šarlotes Līvenas portrets. 1899
Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto
Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto
Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto
Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906
Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijā 1906. g. foto

19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja tiešāk vai netiešāk politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā.


Politiskās dzīves apstākļi

Tāpat kā iepriekšējā arī šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes apriņķi (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi ietilpa Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija turpināja pastāvēt kā centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894.g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu.

Līdz pat 1905. g. revolūcijai, politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905.g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. mākslas tirgus). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība).

Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības

Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, mākslas tirgus). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897.g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošajās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu kļuva latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija arvien vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētās palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19.gs. 90.gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās).

Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, tomēr baznīcu pārvaldīja baltvācu elite un mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā.

1905. gada revolūcija

Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības starp dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905.g. revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906.g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908.g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t.s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda.

Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums

Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Latvijā ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913.g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. vispārējs mākslas raksturojums, ikonogrāfija).

Perioda noslēgums

Apskatāmā perioda pēdējās desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914.g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915.g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi.


E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958].
  2. Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978.
  3. Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.
  4. 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.
  5. 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskas konferences materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006.


Attēlu saraksts

  1. Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.
  2. Krievijas cars Nikolajs II. Foto. 1898.
  3. Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u.c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900.
  4. J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  5. Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F.Grosvalda ģimene. Foto. 1904.
  6. Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa. Foto. 1897.
  7. Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. Foto. 1893.
  8. Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.
  9. Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. Fotoreprodukcija: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. 1906. Nr. 4. S. 32.
  10. Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto. Ap 1900.
  11. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto. Ap 1900.
  12. Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  13. Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. Foto: E. Kļaviņš
  14. Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš