1890 – 1915: Tēlniecība
No ''Latvijas mākslas vēsture''
19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. morfoloģija). Dekoratīvajai amatnieciskajai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai, līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ietver lielākas vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas.
Satura rādītājs
Tēlniecības nozares
Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības regulāra parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. mākslas tirgus). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību.
Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika
Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās. No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki pazīstamā krievu-itāļu tēlnieka Paolo Trubeckoja paraugiem.
Vispārējā attīstība
Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamo stājtēlniecības koncentrāciju lokālajā mākslas dzīvē, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tēlniecības vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var šeit noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasiciska) akadēmiskā tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistisku reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā.
E. Kļaviņš
Bibliogrāfija
- Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902.
- Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp.
- Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980.
- Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983,
- Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986.
- Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988.
- Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999.
Attēlu saraksts
- Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs). Foto: E. Kļaviņš
- Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910
- Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins). Foto: E. Kļaviņš
- Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM. Foto: E. Kļaviņš
- Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
- Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma