1915 – 1940. g. Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 09:34, 11 Februāris 2011, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923.
Grosvalds J. Trīs krusti. 1917.
Kazaks J. Bēgļi. 1917.
Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919.
Skulme M. Mana ģimene. 1920.
Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921.
Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.
Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.
Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925.
Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927.
Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927.

Vispārējs perioda raksturojums

Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pamazām pievēršoties klasiskās mākslas mantojuma interpretācijām jaunreālisma gultnē. Perioda parādībām nav stilistiski homogēna rakstura, tomēr plašākā kontekstā hronoloģiskās robežas nosaka starpkaru perioda specifika, kurā modernizēti nacionālās mākslas meklējumi tiek dažādā mērā un veidā pakāpeniski transformēti akceptētu vērtību virzienā, tādējādi tās bagātinot un atjaunojot. Līdz 1940. gadam Latvijas vizuālā māksla un arhitektūra atklāj dažādi akcentētu stilistisko strāvojumu spektru, kurā modernisma pieredzes transformēta jaunrade sadzīvo ar tradicionālākas, akadēmiskākas formrades principiem.

Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi

Perioda sākumposms (ap 1915–1920) ir saistīts ar Pirmā pasaules kara kolīzijām, kad notika gan saimnieciskās darbības, gan mākslas aktivitāšu apsīkums. Daudzi topošie latviešu mākslinieki turpināja vairāk vai mazāk sistemātiski izglītoties Krievijas mākslas skolās; vēlāk daudzi tika iesaukti karadienestā un iesaistījās strēlnieku cīņās. Pēc karadarbības un varu maiņām situācija 1918. gadā proklamētajā neatkarīgajā Latvijas Republikā sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Prioritāte bija ekonomikas attīstība, tāpēc mākslas sfēra sākotnēji nevarēja rēķināties ar būtisku valsts atbalstu, tomēr mākslas dzīve 20. gadu sākumā bija aktīva – jaunās valsts veidošana un mākslas uzplaukuma veicināšana lielā mērā tika skatīti kā savstarpēji saistīti uzdevumi. 1921. gadā darbu uzsāka Latvijas Mākslas akadēmija, kuru šai periodā ar diplomu beidza vairāk kā 200 studentu, īsāku vai garāku laiku darbojās arī vairākas privātās studijas (sk. mākslas izglītība), arī tapa vairākas dažādu virzienu un struktūru mākslas biedrības, kas izvirzīja mērķus sekmēt mākslas izpratni, rīkot izstādes un aizstāvēt savu biedru intereses. Mākslas tirgus pārsvarā orientējās uz tradicionāliem, 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam tipiskiem ražojumiem; modernisma adepti aktīvi nosodīja publikas šauro prakticismu un konservatīvismu – nespēju izprast jaunākus meklējumus mākslinieciskās formas laukā.

Mākslas kritika perioda sākumposmā bija spēcīgi polarizēta; daļa autoru (Romans Suta, Uga Skulme) aizstāvēja nacionālās mākslas ”dabisko” oriģinalitāti, ko nebūt neapdraud mācīšanās no citu zemju laikmetīgo mākslinieku snieguma, savukārt citi autori uzsvēra moderno virzienu (ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma) pārejošo un bezvērtīgo raksturu. Vairākuma gaume joprojām aprobežojās ar impresionisma un reālisma tradīcijās radītu mākslas darbu patērēšanu; tomēr modernisma pieredzes transformēts reālisms pakāpeniski raisīja arī plašāku publikas interesi.

Arhitektūras attīstību 1920. gadu sākumā kavēja līdzekļu trūkums un sākotnēji galvenais uzdevums bija kara postījumu likvidēšana. Taču pamazām izvērsās arī jaunu ēku celtniecība. Profesionālo izglītību nozarē varēja iegūt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur perioda ietvaros izglītību ieguva vairāk kā 100 arhitektu. Attīstoties ekonomikai un uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, arī lietišķās mākslas un dizaina jomā vērojams uzplaukums aplūkojamā perioda otrajā pusē (viens no izcilākajiem dizaina sasniegumiem – Valtera Capa projektētais miniatūrais fotoaparāts Minox).

1934. gadā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs parlamentārās demokrātijas vietā iedibinot autoritāru režīmu, kas iezīmīgs ar mākslas dzīves centralizācijas, unifikācijas un ”nacionālā stila” veicināšanas tendencēm. Oficiālu atbalstu ieguva retrospektīvi orientēts ”latviskums”, tiecoties citzemju modernisma iespaidus samazināt līdz minimumam. Tika likvidētas daudzās mākslinieku biedrības, arī kreisi orientētās izglītības iestādes (Rīgas Tautas augstskola) utt. Šai posmā būtiski pieauga valsts pasūtījumu loma – dažādu sabiedrisku ēku dekorēšanā u.tml., sasaucoties ar pasaulē plaši izplatīto 1930. gadu tendenci. Proti, mākslinieka uzdevums ir kalpot savai tautai un valstij, nevis nodoties bezmērķīgi individuāliem formas eksperimentiem. Šāda valsts politika veidoja visai loģisku pāreju uz padomju varas sistēmas posmu pēc Otrā pasaules kara.

Novācijas uzskatos par mākslu

Būtiskākie soļi mākslas izpratnes evolūcijā saistās ar Rīgas mākslinieku grupas modernistiem (aktīvākais laikmetīgās nacionālās mākslas aizstāvis bija Romans Suta) un viņu centieniem pamatot atteikšanos no akadēmisma, impresionistiskā reālisma un jūgendstila inerces. Latviešu mākslas aprises tika iezīmētas ar tādiem terminiem kā sintezējoša un konstruktīva jaunrade, pozitīvi novērtējot Eiropas vecmeistaru mantojumu, bet noraidot 19.–20. gs. mijas stilistiku (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pretēji krievu un vācu tradīcijām, pievilcīga šķita franču māksla, kas tā laika terminoloģijā tika dēvēta par ”latīņu” pasaules gara iemiesojumu. Būtiska loma jaunās mākslas priekšstatos bija Voldemāra Matveja teorētiskajām idejām – gleznot ne dabu, bet tikai ”attiecību pret dabu”, izpaužot savu iekšējo būtību; pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva plastiskās formas pašvērtības uzsvērums. Asākā uzskatu sadursme starp Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotajiem tradicionālistiem (Rihardu Zariņu, J.R.Tillbergu) un jaunajiem modernisma adeptiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) notika 1920. gadā, kad izcēlās t.s. Kasparsionādes skandāls, kurā akadēmiķi apsūdzēja jaunos māksliniekus neprasmīgā un bezatbildīgā svešzemju paraugu atdarināšanā. Taču 1920. gadu gaitā ”tradicionālistu” un ”modernistu” pretišķības lielā mērā izlīdzinājās, jo klasiski orientēts formas vērtību akcentējums apvienoja gan precīzākas dabas atdarināšanas, gan augstāka abstrakcijas līmeņa paudējus. Pakāpeniski aizvien lielāku lomu priekšstatos par nacionālo mākslu ieguva orientēšanās uz dažādi variētu Eiropas mākslas vēstures mantojumu – klasiskās tradīcijas, reālisma, simbolisma sintezētām variācijām.

Tematiskā satura un stilistikas attīstība

Perioda sākums glezniecībā ir iezīmīgs ar strēlnieku cīņu un Pirmā pasaules kara bēgļu tēmas interpretācijām (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks); žanru struktūrā 1920. gados pieaug kluso dabu, portretu un ainavisku motīvu īpatsvars (Leo Svemps, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns), bet 1930. gados palielinās figurālo kompozīciju un lauku tēmas nozīme (Ģederts Eliass, Augusts Annuss, Jēkabs Strazdiņš), dažreiz arī nacionālajā mitoloģijā balstītu fantastisku tēlu lietojums (Jēkabs Bīne). No formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas meklējumiem, ko noteica klasiskā modernisma virzienu (fovisma, ekspresionisma, kubisma, pūrisma) atskaņu adaptācija, perioda gaitā mākslinieki pamazām atgriežas pie vizuālās realitātes dotumiem, vispirms plastiski cietākā, pēc tam arī gleznieciski atbrīvotākā izpildījumā. Periodā konstatējamo eiropeisko stilu un virzienu ietekmes ir nevienmērīgas; daži no tiem, piemēram, dadaisms vai sirreālisms, lokālajā mākslas dzīvē nav raduši tikpat kā nekādu atbalsi. Arī konstruktīvisms, lai gan šis termins tika plaši lietots, reālajā mākslas praksē vairāk attiecināms uz PSRS palikušo latviešu mākslinieku (Gustavs Klucis) jaunradi. Atsevišķi ekspresionisma elementi saskatāmi Rīgas mākslinieku grupas agrīnajā sniegumā; savu ekspresionistiski ietonētu glezniecības versiju izkopa uz Vāciju emigrējušais Johans Valters. Svarīgāka nozīme bija kubisma vēlīnās fāzes impulsiem, kas rosināja ģeometrizēt attēlojamos objektus, pamazām saplūstot ar pūrisma iespaidiem (te svarīgākā loma bija Romana Sutas kontaktiem ar franču pūristiem 1920. gadu sākumā). Ap 1925. gadu formas eksperimenti abstrahēšanas virzienā mazinājās, pievēršoties dažādi akcentētām jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma tendencēm. Glezniecībā 1920. gadu beigās – 1930. gados arvien vairāk tika novērtēts atbrīvots gleznieciskums, ekspresīvs triepiens un faktūras kvalitātes (Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš u.c.), ko varēja sekmēt arī beļģu glezniecības skolas impulsi.

Līdzīga evolūcija no modernākām formām (Sigismunds Vidbergs) līdz jaunreālisma un akadēmiskā reālisma variācijām (Jānis Plēpis, Oskars Norītis, Aleksandrs Junkers) vērojama grafikā, kur kopumā pārsvarā ir figurālu motīvu interpretācijas.

Nozīmīgi sasniegumi perioda ietvaros bija scenogrāfijā (vadošie centri – Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris), kurā darbojās Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Jānis Muncis u.c. mākslinieki, variējot gan modernākus skatuves noformējuma paņēmienus, ko ietekmējuši avangarda virzieni, gan reālistisko dekorāciju tradīciju. Arī fotomākslā turpinājās un jaunus laikmetīgus impulsus guva gadsimtu mijā aizsākusies nozares attīstība.

Tēlniecībā posma sākumā izceļams monumentālās tēlniecības uzplaukums, ko sekmēja nacionālas valsts izveidošana un vēlme iemūžināt tās izcīnītāju piemiņu un brīvības ideju (Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis). Stājtēlniecībā dominē figurālā tēlniecība un portreti. Pēc modernisma ģeometrizācijas posma (Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis) 1920. gadu vidū vērojama atgriešanās pie reālistiskākas izteiksmes, ko iezīmē gan impresionistiska virsmas apdare, gan neoklasiskas vēsmas.

Perioda arhitektūras funkcionālā tipoloģija ietver visdažādāko funkciju ēkas – kopš 1920. gadu vidus plaši izvērsās gan dzīvojamo, gan saimniecisku funkciju ēku celtniecība laukos, īres namu un savrupmāju būvniecība pilsētās. 1930. gados īpaši plaši tika būvētas skolas, tautas nami, dažādu biedrību nami u.c. sabiedriskās ēkas. Atzīstama loma, īpaši lietišķajā mākslā un arhitektūrā, bija arī Art Deco stilistikai. Lietišķajā mākslā ievērojama nozīme bija tautas mākslas tradīcijām, kas tika arī sakausētas ar modernākiem formas meklējumiem, mēģinot radīt nacionāli konstruktīvu stilu (Baltars porcelāns). 1930. gados funkcionālisma pieeju arhitektūrā (Teodors Hermanovskis, Aleksandrs Klinklāvs, būvbirojs Karrs & Betge) pamazām nomainīja orientēšanās uz neoeklektisma (Eižens Laube, Frīdrihs Skujiņš) un reizēm arī tautas celtniecības (Pauls Kundziņš) paraugiem kā nacionālā stila priekšstatiem atbilstošākām paradigmām


S. Pelše

Bibliogrāfija

  1. Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1925
  2. Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga : Izdevniecība Leta, 1927
  3. Kjellīns, H. Latviešu māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1932
  4. Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1935–1939. Rīga : Latvijas Rakstu un mākslas kamera, 1939
  5. Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940 / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986
  6. Siliņš, J. Latvijas māksla 1915–1940. I.-III. Stokholma : Daugava, 1988–1993
  7. Krastiņš, J. Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga : Zinātne, 1992
  8. Cielava, S. Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā. Rīga, 1993
  9. Latvijas mākslas vēsture. Rīga : Pētergailis, [2002]
  10. Lamberga, D. Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā. Rīga : Neputns, 2004

Attēlu saraksts

  1. Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš
  2. Grosvalds J. Trīs krusti. 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  3. Kazaks J. Bēgļi. 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  4. Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM
  5. Skulme M. Mana ģimene. 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša
  6. Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  7. Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš
  8. Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī. No: Ansis Cīrulis: Saules pagalmos / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp.
  9. Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM
  10. Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  11. Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927. Foto: E. Kļaviņš
  12. Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. Romans Suta. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att.
  13. Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005]
  14. Karrs & K. Betge. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš
  15. Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. Foto: E. Kļaviņš
  16. Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš
  17. Ubāns K. Irbenes iela. 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  18. Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša
  19. Tone V. Anna. 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp.
  20. Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. Augusts Annuss. Rīga : Jumava, 2005
  21. Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: Eduards Kalniņš: Katalogs / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004
  22. Eliass Ģ. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp.
  23. Caps V. Fotoaparāts Minox. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto
  24. Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš