1915 – 1940. g. Mākslas izglītība

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 19:30, 29 Oktobris 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads.
Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi.
Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads.
Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928.
Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis.
Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā.
Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem.
Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi.
Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums.
Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.
Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads.

Latvijas Mākslas akadēmija

Būtiskākais perioda pavērsiens mākslas izglītības laukā saistās ar Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu, pirmo reizi nodrošinot latviešu māksliniekiem iespēju iegūt augstāko izglītību mākslā savā zemē. Dibināšanas dekrēts tika pieņemts 1919. gadā vēl komunistu varas posmā, bet mācību iestādes atklāšana notika 1921. gadā. Gleznotājs Vilhelms Purvītis bija akadēmijas dibināšanas idejas autors un tās rektors līdz 1934. gadam, kad viņu nomainīja Jānis Kuga. 1920. gados pati akadēmiskās izglītības nepieciešamība tika arī apstrīdēta – modernisma ideju aizstāvji no Rīgas mākslinieku grupas to boikotēja un uztvēra kā konservatīvās akadēmiskās mākslas uzkundzēšanās mēģinājumu, taču galu galā arī daļa grupas biedru (Valdemārs Tone, Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns) piekrita aicinājumam kļūt par akadēmijas pasniedzējiem, vienīgi Romans Suta palika nesamierināms akadēmijas pretinieks. Šie 1925. gadā ienākušie jaunie mācību spēki pārvirzīja akcentus no zīmējuma uz glezniecību, ienesot arī zināmu daļu novatorisko impulsu, kuri iegūti Rietumeiropas ceļojumu iespaidā un jaunas, laikmetīgas nacionālās mākslas veidošanas procesā.

Laikā no 1921. gada līdz 1940. gadam akadēmijā tika uzņemti 860 studenti, no kuriem diplomus saņēma 219 mākslinieki. Akadēmijas mācību struktūra tika veidota pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas parauga. Vispirms audzēkņi apguva vispārējās mākslas klases (līdz 1932. gadam akadēmijā pastāvēja četras klases – ornamenta, galvas, portreta un figūru un aktu zīmēšanas un gleznošanas klases, pēc 1932. gada – divas klases). Tad sekoja mācību laiks meistardarbnīcās – akadēmijā bija septiņas meistardarbnīcas: Dabasskatu glezniecības (vad. Vilhelms Purvītis), Figurālās glezniecības (vad. Jānis Roberts Tillbergs, 1921–1932; Ģederts Eliass, 1932–1941), Dekoratīvās glezniecības (vad. Jānis Kuga), Grafikas (vad. Rihards Zariņš, 1921–1939, Kārlis Krauze, 1939–1940), Tēlniecības (vad. Konstantīns Rončevskis, 1921–1935; Kārlis Zāle, 1936–1940), Lietišķās tēlniecības (vad. Burkards Dzenis) un Keramikas (vad. Rudolfs Pelše, 1924–1940). Paralēli tika apgūti teorētiskie priekšmeti – mākslas vēsture, perspektīva, ēnu teorija, ornamentika u.c. Studiju ilgums – vidēji seši gadi. Sekmju vērtējumu sniedza īpaša komisija, piešķirot I, II, III vai IV kategoriju; teorētisko priekšmetu eksāmenus vērtēja ar ”sekmīgi” un ”ļoti sekmīgi”. Apmācības principi kopumā saglabāja reālisma un dabas studiju noteicošo lomu, vienlaikus pieļaujot arī atsevišķus individuāla rokraksta meklējumus, kas sasaucās ar modernās mākslas ievirzēm. Šai ziņā atšķirības pastāvēja arī meistardarbnīcu vidū – Tillbergs stingri pieturējās pie akadēmiskās apmācības sistēmas, kas izraisīja arī konfliktus un atsevišķu studentu aiziešanu no meistardarbnīcas, savukārt Purvīša un Eliasa vadībā audzēkņi varēja meklēt radošāku pieeju. Kopumā mācību darbos dažādās proporcijās nolasāmas akadēmisma, reālisma, impresionisma tradīciju izpausmes, risinot anatomijas, formu modelējuma un tumši gaišo attiecību uzdevumus amplitūdā no stingri lineāra, akadēmiski ”izkrāsota zīmējuma” līdz atraisītākai, gleznieciskākai pieejai ar triepiena un faktūras efektiem.

Akadēmijas mācību spēki apvienojās biedrībā ”Sadarbs”, kas no 1924. līdz 1939. gadam sarīkoja 11 izstādes Latvijā un vienu Beļģijā. Populāras bija arī audzēkņu darbu izstādes, kas kopš 1924. gada bija gadskārtējas; tās apmeklēja 8000-9000 cilvēku un darbus varēja arī nopirkt, tā sniedzot studentiem būtisku finansiālu atbalstu. Mācību maksa bija ap 200 latu gadā, no kuras atsevišķos gadījumos atbrīvoja, bet stipendiju apjoms bija neliels un nesedza apjomīgos materiālu iegādes izdevumus. Lai stimulētu audzēkņu darbu, 1925. gadā tika nodibināta Romas stipendija, kas deva iespēju akadēmiju beigušajiem studentiem papildināties Itālijā (1935. gadā to ieguva gleznotājs Eduards Kalniņš, bet 1939. gadā – keramiķis Vilis Vasariņš).

Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte

1919. gadā dibinātajā Latvijas Universitātē tika izveidota Arhitektūras fakultāte, kuras struktūra arī balstījās uz Pēterburgas Mākslas akadēmijas principiem, izveidojot trīs arhitektūras darbnīcas – A, B un C, vienu vispārīgo mākslas darbnīcu un sešas mācību katedras. Studiju pamatā bija Rietumeiropas klasisko arhitektūras formu, kompozīcijas un projektēšanas likumu iepazīšana, kā arī patstāvīgi projektēšanas uzdevumi, ko varēja saistīt ar vietējām būvniecības tradīcijām. Katras darbnīcas vadītāja rokraksts un intereses ietekmēja audzēkņu izvēli. Darbnīcu A vadīja Eižens Laube, kas akcentēja klasisko tradīciju lomu, darbnīcu B – Pauls Kundziņš, kura interešu centrā bija tautas koka arhitektūras tradīcijas, savukārt darbnīcu C – Ernests Štālbergs, kas uzsvēra pasaules arhitektūras jaunākās tendences, īpaši funkcionālismu. Vispārīgās mākslas darbnīca (no 1937. gada – Tēlotājas mākslas darbnīca) sniedza apmācību zīmēšanā (darbnīcas vadītājs bija Vihelms Purvītis, asistenti Jānis Ansons (līdz 1935. gadam), Jānis Borkovskis (no 1938. gada). Apmācību ilgums – seši gadi, no 1938/1939. studiju gada – pieci gadi. Starpkaru periodā izglītību šajās darbnīcās ieguva 126 arhitekti.

Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studija

Bez Latvijas Mākslas akadēmijas nozīmīga loma bija arī 1923. gadā izveidotajai Rīgas Tautas augstskolas (RTA) Zīmēšanas un gleznošanas studijai. Rīgas Tautas augstskola (dibināta 1920. gadā) bija kreisi orientēta, strādnieku organizāciju dibināta iestāde, kuru kopš 1924. gada vadīja sociāldemokrāti. Zīmēšanas un gleznošanas studijas vadītāji bija Ludolfs Liberts (1923–1924), Uga Skulme (1924–1927), Sigismunds Vidbergs (1927–1928) un Romans Suta (1928–1934). Atsevišķu gleznošanas nodaļu (1923–1924, 1930–1934) vadīja Konrāds Ubāns, bet Tēlniecības studiju (1930–1931, 1933–1934) – Emīls Melderis. Mācību programmu un prasības lielā mērā noteica vadītāju personības un viņu radošie principi; īpašs pacēlums saistās ar Romana Sutas ieguldījumu, kurš izstrādāja trīsgadīga mācību kursa programmu; audzēkņi varēja izvēlēties starp glezniecību un grafiku, bet visiem obligātie priekšmeti bija zīmēšana, aplikācijas, kompozīcija, mākslas vēsture un plastiskā anatomija. Suta galvenokārt akcentēja kompozīcijas nozīmi, apvienojot dabas vērojuma un vispārinājuma metodi ar atsevišķiem formas eksperimentiem, piemēram, līnijas pašvērtības izcēlumu. Svarīgas bija darba sastāvdaļu proporcijas, apjomi, ritms, masu attiecības, liekot audzēkņiem zīmēt gan ģipša galvas, gan dzīvus modeļus, kā arī studēt Seno Austrumu, antīko, renesanses mākslu līdz pat Polam Sezanam, Pablo Pikaso un Huanam Grī. Par grafikas tehniku pasniedzējiem tika pieaicināti arī citi speciālisti (Nikolajs Puzirevskis, Izaks Frīdlenders, Sigismunds Vidbergs). Audzēkņi apguva linogriezuma, kokdzeluma, spalvas zīmējuma tehnikas, apguva arī lietišķās grafikas, scenogrāfijas, dekoratīvās noformēšanas pamatus, lai varētu vieglāk nopelnīt iztiku. Pēc autoritārā režīma iedibināšanas RTA tika likvidēta, un darbu turpināja Sutas privātā studija (1934–1941). Sutas audzēkņu vidū jāmin gan izcili grafiķi (Aleksandrs Junkers, Oļģerts Ābelīte, Jānis Plēpis), gan gleznotāji (Ojārs Ābols, Biruta Baumane), gan arī daži padomju periodā augsti novērtēti kreisās ideoloģijas propagandisti (Augusts Pupa, Kārlis Bušs u.c.).

Privātās mākslas studijas

Virkne mākslinieku piedāvāja apgūt zīmēšanas un gleznošanas pamatus savās privātajās studijās. Tā privātās studijas bija izveidojuši Valdemārs Tone (1919–1923), Jānis Roberts Tillbergs (1923–1944), Uga Skulme (1923–1927). Kārlis Miesnieks vadīja Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības mākslas studiju (1920–1924), bet pēc tās likvidēšanas – privātu studiju kopā ar Ludolfu Libertu (1924–1929). Apmācības principi un ievirze bija tieši atkarīgi no vadītāja izpratnes par mākslas būtību un vērtībām. Piemēram, Tones studijā audzēkņi bija orientēti uz filozofiskām pārdomām, formas, kolorīta un faktūras problēmām, atstājot novārtā pareiza zīmējuma un perspektīvas apguvi. Tomēr pamatā privāto studiju mērķis bija sagatavot audzēkņus tālākai mākslinieciskai izglītībai. Savas privātās studijas nodibināja arī vairāki krievu mākslinieki, kas starpkaru posmā dzīvoja Latvijā – Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, Sergejs Vinogradovs un Konstantīns Visotskis, kas pamatā orientējās uz sadzīves žanra un ainavu glezniecību reālisma un impresionisma tradīcijās.

Lietišķās mākslas un amatniecības skolas

1926. gadā tika dibināta Liepājas mākslas amatniecības skola, kuras izveidē lielākie nopelni bija Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņiem Hermanim Aplociņam un Jānim Sudmalim. Audzēkņi apguva kompozīciju un dažādu stilu pielietojumu, akcentējot latviešu tautas mākslas mantojumu. Skolā bija koka mākslinieciskās apdares, tekstilmākslas, kā arī keramikas un dekoratīvās glezniecības nodaļas. Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolu 1933. gadā izveidoja uz mākslas amatniecības kursu bāzes. Te galvenā loma bija māksliniekam Arvīdam Dzērvītim, kurš balstīja skolas programmu galvenokārt uz tautas mākslas paraugu apguvi un pilnveidošanu. Skolā bija metālmākslas, ādas plastikas un grāmatsiešanas, aušanas, koka mākslinieciskās apdares un keramikas nodaļas.

Vizuālās mākslas pamatus varēja apgūt vairākās amatniecības skolās. Tā Rīgas pilsētas mākslas skolā mācīja zīmēšanu, kompozīciju, plastisko veidošanu, krāsu mācību, glezniecības tehnikas un mākslas vēsturi. Par pasniedzējiem strādāja Jānis Ansons, Pēteris Kundziņš, Jānis Saukums, Jūlijs Straume, Ernests Veilands, Kārlis Zemdega. Mākslas nodaļa bija arī Cēsu Valsts arodskolā (1921–1925), ko izveidoja gleznotājs un vitrāžists Kārlis Brencēns.


S. Pelše


Bibliogrāfija

  1. Mākslas amatniecības skola Liepājā. Liepāja : Mākslas amatniecības skola, 1929
  2. Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskola. Liepāja : Liepājas valsts lietišķās mākslas vidusskola, 1935
  3. Rīgas mākslas amatniecības skolas darbi 1.–2. Rīga : Rīgas Valsts mākslas amatniecības skola, 1935– 1936
  4. Romana Sutas mākslas studija. (Rīgā). Prospekts, programma, informācija, 1937./1938. mācību gads. Rīga : A/S ”Rīti”, 1937
  5. Romana Sutas mākslas studija. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga, 1938
  6. Latvijas kultūras statistika 1918–1937 / sast. J. Salnītis. Rīga, 1938
  7. Romana Sutas mākslas studija. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1939
  8. Latvijas PSR Mākslas akadēmijas 20 gadi, 1919–1940 / sast. Ģ. Eliass, A. Pupa. Rīga : VAPP, 1941
  9. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas 25 darbības gadi. Rīga, 1954
  10. Lāce, R. Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšana un darba sākums. No: Latviešu tēlotāja māksla / sast. R. Bēms. Rīga : LVL, 1962
  11. Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmija 1919–1969 / sast. R. Lāce, T. Kačalova. Rīga : Liesma, 1969
  12. Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940 / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 236. – 240. lpp.
  13. Siliņš, J. Latvijas māksla 1915–1940. I. Stokholma : Daugava, 1988. 62. – 66. lpp.; Latvijas māksla 1915 – 1940. II. Stokholma : Daugava, 1990. 12. – 14. lpp.
  14. Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija / sast. I. Burāne. Rīga : Avots, 1989
  15. Suta, T. Romans Suta. Rīga : Latvijas Enciklopēdija, 1996
  16. Sturme, B. Rīgas lietišķās mākslas koledžas vēsture: No darbnīcas līdz skolai (1928–1933). Arvīda Dzērvīša skola: Rīgas Valsts Daiļamatniecības skola 1933–1940. 78. – 109. lpp. No: Doma: [Rakstu krāj.]. 5. laid. / sast. Z. Konstants. Rīga : Latvijas Mākslas muzeju apvienība, 2000
  17. Ogle, K. Latvijas Mākslas akadēmijas dabasskatu meistardarbnīca. Struktūra. Fakti. Audzēkņi. No: Mākslas Vēsture un Teorija. 2003. Nr. 1. 24. – 38. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  2. Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  3. Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads. Foto: Vilis Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  4. Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  5. Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis. Foto: R. Johansons, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  6. Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. No labās: Oskars Nullītis, Kārlis Mudelis, Arijs Skride, Irma Rozenfelde, Vilhelms Purvītis, Jānis Pūpols, Oskars Kalējs, nezināms. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  7. Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  8. Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs
  9. Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs
  10. Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs
  11. Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads. Foto: Ed. Krauss, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs