Eižens Laube

Eižens Laube (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā

Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām.

Pievēršanās agrajam jūgendstilam

Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis.

Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās

Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju.

Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem

Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā.

Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā

Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai.

Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs

Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam.

Teorētiskie raksti un publicistika

E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā).

Mantojums

Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats.

S. Grosa

Bibliogrāfija

Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts)

Attēli

1_ E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums 2_ Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. 3_ K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903. 4_ A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905. 5- Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K.

    Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.

6_ K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K.

    Pēkšēnu) 1907.

7_ Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. 8_ Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. 9_ Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. 10_ Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka,

      Rīgā,  Brīvības ielā 36. 1907. 

11_ Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. 12_ Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. 13_ Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. 14_ E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 14a_ E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 15_ Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. 16_ Hipotēku bankas projekts. 1911. 17_,18_, 19_. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).