Eižens Laube

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 10:08, 11 Novembris 2008, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.
Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.
K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.
A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.
Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.
K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.
Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.
Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.
Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.
Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka. 1907.
Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.
Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.

Eižens Laube (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā

Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām.

Pievēršanās agrajam jūgendstilam

Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis.

Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās

Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju.

Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem

Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908).

Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija.

Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā.

Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā

Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913).

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai.

Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs

Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects).

Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam.

Teorētiskie raksti un publicistika

Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. Latvijas Universitātes Raksti. Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu Manifestation of Architecture (Latvijas Arhitektūras muzejā).

Mantojums

Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats.

S. Grosa

Bibliogrāfija

  1. Eižens Laube. Rīga. Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai. R., 2000.
  2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība : promocijas darbs (manuskripts).
  3. Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. Latvijas Architektūra. Nr.4., 1940.
  4. Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. Latvijas arhitektūras meistari. Red. J.Lejnieks. R., 1995.
  5. Krastiņš J. Ežens Laube. Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940. R.: Jumava, 2002.
  6. Krastiņš J. Eižens Laube. Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2.[sēj].
  7. Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001.
  8. Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82—83.lpp.

Attēli

  1. E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.
  2. Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.
  3. K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.
  4. A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.
  5. Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.
  6. K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.
  7. Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.
  8. Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.
  9. Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.
  10. Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.
  11. Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.
  12. Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.
  13. Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.
  14. E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.
  15. E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.
  16. Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.
  17. Hipotēku bankas projekts. 1911.
  18. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).
  19. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).
  20. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).