Johans Mertenss
No ''Latvijas mākslas vēsture''
Tradīcijas noslēdzejs − Johans Mertenss (1690 – 1737)
Satura rādītājs
Biogrāfija un mākslinieciskā darbība
Pēc Nikolausa Sefrensa, jaunākā, hercoga tēlnieka titulu mantoja viņa padēls Johans Mertenss − pēdējais Ventspils kuģubūvētavas pārstāvis, kura mākslinieciskais sniegums saistāms ar vēlīno periodu darbnīcas pastāvēšanas vēsturē. Johans Mertenss dzimis 1690. gadā (kristīts 23. jūlijā) Ventspilī. Tēvs kapteinis Kerstens Mertenss gāja bojā 1696. gada kuģa avārijā. Māte, dažus gadus pēc traģiskā notikuma, apprecējās ar Nikolausu Sefrensu, jaunāko. Patēva darbnīcā tika gūtas pirmās koktēlnieka darba iemaņas. Sadarbību pārtrauca postošā mēra epidēmija un zviedru iebrukums Ventspilī. Pilsētā izdzīvoja tikai septiņas ģimenes. Izpostīta bija arī kuģu būvētava. Pēc patēva nāves jaunajam tēlniekam nācās uzsākt darbu uz īsu brīdi atjaunotajā kuģubūvētavā. Ir zināms, ka par kuģa “Neptūns” dekoratīvajiem griezumiem 1714.- 1715. gadā tēlnieks vēl saņēma algu no hercoga kases, bet pēc dažiem gadiem tukšo un panīkušo būvpilsētu slēdza.
Turpmāk meistaram nācās meklēt citus ienākumu avotus un pievērsties baznīcu draudžu un muižnieku pasūtījumiem. grūtie laiki un baroka laikmeta tieksme pēc formu sarežģītības deva iespēja tēlniekam darināt ne tikai figurālus un ornamentālus kuģu kokgriezumus un baznīcas iekārtas priekšmetus, bet arī logu rāmjus, slēģus, mēbeles, ragavas, ratus un karietes. Lai gan vēl 1731. gadā uz kartušas Roņu salas baznīcā Johans Mertens parakstījies kā hercoga tēlnieks no Ventspils, jāšaubās vai no Kurzemes izraidītā hercoga Ferdinanda pārvaldes gados, viņam vairs bijuši oficiāli pasūtījumi. Laika gaitā postīti un fragmentāri saglabājušies gandrīz visi ar Mertensa vārdu saistītie baznīcu iekārtas priekšmeti: Ventspils pils kapelai, Alsungā un Salgalē. Paveicies tikai pēdējam zināmajam darbam Kandavas baznīcas kancelei un biktssolam. Slimību nomocīts 1737. gada martā Ventspilī noslēdzās tēlnieka nemierīgais mūžs.
Ventspils pils kapelas iekārta
Jau strādājot pie pirmā baznīcas pasūtījuma, Johans Mertenss kļuva par tiešu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, tradīcijas pārņēmēju. Sabrūkot vecajai Ventspils draudzes baznīcai, par draudzes pulcēšanās vietu tika izraudzīta Ventspils pils kapela. Nepieciešamo iekārtu uzņēmās izgatavot Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vēl dažus mēnešus pirms nāves tēlnieks ziņoja hercoga kancelejai Jelgavā, ka izgatavojis kanceli un daļu altāra retabla. Tomēr darbs vēl nebija pabeigts un atlikušos papildinājumus –altāra labošanu, solus, balustrādi un luktas virs lielajām durvīm nācās veikt Johanam Mertensam. Tikai 1714. gadā baznīcas iekārta bijusi gatava. Nākamās ziņas par iekārtu saistītas ar 19. gs., kad pēc pārcelšanās uz jauno Ventspils dievnamu, vecmodīgā pils kapela tika pamesta. Kokgriezumus izpārdeva ūtrupē un tie nonāca 1879. gadā iesvētītajā Dzirciema baznīcā. Kancele tur stāv joprojām, bet retabla fragmenti atrodas Rundāles pils muzejā.
Retabls ir pavisam vienkāršs rāmis ar dažiem dekoratīviem elementiem, no kuriem izteiksmīgākais ir medaljons augļu un ziedu ielokā. Viengabalaināka ir kancele, kaut gan arī to skārušas vairākkārtējas pārmaiņas. Kāpņu margas ievadošais ornaments noņemts no retabla sāniem, bet korpusa pildiņu skulptūras zudušas. Šobrīd pretrunīgā Ventspils pils iekārta uzmanību piesaista tikai kā pārejas piemērs no Nikolausa Sefrensa, jaunākā, uz nākamās paaudzes pārstāvja − Johanna Mertensa stilu.
Salgales baznīcas iekārta
Jau neapšaubāms Johana Mertensa patstāvības apliecinājums ir Salgales baznīcas kokgriezumi. Par jauno baznīcas iekārtu 1722. gadā samaksāts ne vien Mertensam, bet arī Kuldīgas galdniekam Šmolam (Schmoll). Par godu tam, ka kokgriezumi no Ventspils caur Rīgu un Jelgavu pārvesti uz Salgali, baznīcā bijusi piekārta dekoratīva laiviņa. Salgales baznīca laika gaitā postīta un demontēta. Izglābtās skulptūras atrodas Latvijas Nacionāla vēstures muzeja un Rundāles pils muzeja kokskulptūru kolekcijā. Tādēļ iekārtas analīzei jāizmanto senās fotogrāfijas.
Pirmais iespaids par Salgales baznīcas retablu ir kā par Landzes baznīcas atdarinājumu. To nosaka gan uzbūves, gan ikonografisko motīvu pārmantojamība. Atkārtots divstāvu rentabla tips ar krustā sistā grupu centrā, sānos starp kolonnām Jānis Kristītājs un Mozus, otrā stāva evaņģēlistiem un ovālu medaljonu frontonā. Tomēr novērojamas arī pārmaiņas. Klasiskie elementi, kurus Landzē apņēma bagātīga ornamenta čaula, Salgalē vēl vairāk pastiprināti. Mainījies arī ornamenta raksturs, tas kļuvis uzsvērti aplikatīvs un izstīdzējis, atstājot vairāk vietas tukšiem, neaizpildītiem laukumiem. Salgalē pirmo reizi atklājas Johanna Mertensa izkoptā kokgriezuma maniere, viņam raksturīgā tēlu tipoloģija. Figūras ir druknas ar smagnēju krūškurvi, lielām galvām, paplatiem sejas vaibstiem, acīm, kas izspiedušās uz āru, gariem, viļņainiem matiem. Viengabalainos stāvus mēdz apņemt ķermeņa augšdaļai pārāk cieši piegulošs tērps, kas lejas daļā barokāli sakrokots.
Ar līdzīgām iezīmēm jāsastopas Salgales baznīcas kancelē, kas no ikonogrāfiskā viedokļa tuvāka Sefrensa, vecākā, Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas kancelei. Tikai tēlu traktējumā 17. gs. 60. gadu figūru sastingumu nomainījusi barokāla vitalitāte.
Nosauktās pazīmes ļauj secināt, ka Salgalē Mertensa stils jau pilnīgi noformējies atbilstoši baroka laikmeta dekoratīvās tēlniecības vispārējai evolūcijai, kas pārdzīvojusi savu augstāko kāpumu 17. gs. 90. gados un 18. gs. pirmajā desmitgadē, 20. gados sāk pamazām ieiet norieta fāzē. Ar to varētu būt izskaidrojams Johanna Mertensa apzinātais retrospektīvisms un vēlme noturēt Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas pārmantojamību.
Kokgriezumi Alsungas baznīcā
Par negaidītu atklājumu Mertensa darbības izpētē kļuva divas skulptūras − sv. Pēteris un sv. Jānis no Alsungas baznīcas altāra. Abu tēlu tipoloģiskie varianti sastopami jau Salgalē un ļauj pierakstīt tos Ventspils meistaram. Pat bievais kokskulptūru krāsojuma slānis nespēj apslēpt Mertensam raksturīgās tēlu veidojuma īpašības: proporcionālo masivitāti ar uzsvērtu krūškurvi un izvalbīto acu dobumus. Tas, ka svēto figūras iekļautas ap 1909./1910. g. uzstādītā altārī, lika domāt, ka Alsungas baznīcā tie nokļuvuši nejauši. Tomēr šo uzskatu nācās mainīt, jo Rundāles pils muzejā atradās barokāli sānu akanti, kuru ornamenta veidojuma raksts sakrīt ar Ventspils darbnīcas stilu. Šajā lokā iekļaujama arī Alsungas baznīcas naudas lāde, ko balsta ar vīnogulāju apvīts stabs − jau Landzē un Lestenē sastapts motīvs. Johana Mertensa darbības hronoloģijā Alsungas baznīcas iekārta varēja būt tapusi vienlaicīgi ar Salgali vai cieši tai sekot.
Mihaela Henka epitāfija Landzē
Nomaļš fenomens Kurzemes mākslā ir epitāfija no Landzes baznīcas, kas veltīta Ventspils tirgotājam Mihaelam Henkam un viņa dzīvesbiedrei. Lielo kartušu lauru lapu vainagā un akanta griezumu ietvarā aizpilda smalks stīgojoša ornamenta raksts, kas vienmērīgi noklāj virsmu. Uz krāšņā fona pašā centrā novietots krucifikss, tāfelīte ar padilušu tekstu un divi ģerboņi. Epitāfija datējuma ar 1733. gadu. Ventspils tuvums un tās pieminējums saistībā ar Henka vārdu aizved pie vienīgā tobrīd tur dzīvojošā tēlnieka Johana Mertensa. Lai gan epitāfijas pamatnes intarsiju imitējošā tehnika liekas neraksturīga un agrāk nesastapta Mertensa praksē, kartušu ietverošā akanta raksts, kas izaug no ziedam līdzīga kausa un tālāk izstīdzē apņemot epitāfijas ārējo malu, ir Ventspils koktēlnieku lokā bieži variēts motīvs. Tādēļ Ventspils tirgotāja Mihaela Henka epitāfijas saistīšana ar Johanna Mertensa vārdu ir iespējama.
Kandavas baznīcas iekārta
Johanna Mertensa un Ventspils tēlniecības darbnīcas darbību noslēdz Kandavas baznīcas kancele un biktssols. Iekārtas priekšmeti darināti neilgi pirms meistara nāves ap 1735.−1736. gadu. Pēdējā darbības fāzē Mertensa individuālais stils un profesionālā prasme atraisījusies vispilnīgāk. Par to liecina gan kompaktā uzbūve, gan veiklā griezuma maniere. Ikonogrāfisko noturību raksturo jau vairākkārt sastaptais balsta eņģelis, korpusa evaņģēlisti un kāpņu margu tikumu alegorijas. Reizē Kandavā vēl uzskatāmāk izsekojama vispārējā stilistiskā evolūcija. Platāks un smagnējāks kļuvis kanceles korpuss, asās šķautnes nogludinātas, veidojot plūdenas formas. Viengabalaina koptēla iespaidu pastiprina kanceles uzejas apvienojums ar ieejas portālu sakristejā un arī biktssolā, kura dekorā noteicošie ir ornamenta motīvi. Kā līdz šim nesastapts jauninājums jāizceļ pirmo reizi Kurzemes baroka dekoratīvajā tēlniecībā sastopamais “lentes ornamentu”, kas 17. gs. 90. gados radies Francijā un ātri ieviesies Eiropas 18. gs. mākslā.
Noslēgumā jāsecina, ka Johans Mertenss raksturojams kā konsekvents sekotājs Ventspils kokgriezēju darbnīcā izveidotajai un nostiprinātai praksei, kas atspoguļojas iekārtas priekšmetu uzbūvē, ikonogrāfijā un pat dekoratīvajos motīvos. Tēlnieks izmantojis gan no Sefrensa, jaunākā, gan arī no Sefrensa, vecākā, aizgūtus paņēmienus un tēlus. Kurzemes baroka laikmeta mākslā Johans Mertenss ieņem Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas uzturētāja un reizē noslēdzēja vietu, kas papildina priekšstatu par laikmeta mākslas attīstību.
Bibliogrāfija:
- Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 87.-107. lpp.
Attēlu saraksts:
- Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731. Foto: E. Grosmane
- Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane
- Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Foto: M. Brašmane
- Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca). Ap 1714. g. Foto: RPM
- Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei. Foto: RPM
- Salgales baznīcas altāra retabls. 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM)
- Salgales baznīcas kancele. Foto: LNVM
- Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis. Foto LNVM
- Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli. Foto: LNVM
- Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām. 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane
- Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane
- Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā. Foto: E. Grosmane
- Naudas lāde no Alsungas baznīcas. Foto: VKPAI PDC
- Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: VKPAI PDC
- Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: E. Grosmane
- Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC
- Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: E. Grosmane
- Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: E. Grosmane
- Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g. Foto: E. Grosmane
- Biktssols no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane
- Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane
- Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane
- Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane
Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli.
Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām.
Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā.
Naudas lāde no Alsungas baznīcas.
Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas.
Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas.
Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.
Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.
Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.
Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g.
Biktssols no Kandavas baznīcas.
Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.
Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.
