Mežiņš

No ''Latvijas mākslas vēsture''

“Mežiņš”, ap 1905–1907

Gan šajā kompaktajā un simetriskajā kompozīcijā ar dažiem krāslaukumiem uz rupjgraudaina brūna papīra pamata, gan daudzās citās Krastiņa darinātās ainavu stilizācijās var saskatīt Latvijas 20. gs. Sākuma žurnālu grafikā plaši izmantotus principus un apgūtus motīvus. Taču šī shematiskā līdzība neattiecas uz “Mežiņa” emocionālo ekspresiju, kuru noteicis dramatisks kontrasts starp vien-kāršo, statisko kompozīcijas uzbūvi un tās nojaušami dinamisko piepildījumu, kas it kā kļuvis par lielu niecīgajiem izmēriem un par stipru trauslajam materiālam. Mazā darba nedaudzie kvadrātcentimetri pat paredz vairākus uztveres līmeņus, kurus saliedē sārta gaismas svītriņa starp koku kulisēm. Rieta saules iekrāsotā ezera strēle plakniski risinātajai kompozīcijai piešķir telpiska un sa-turiska dziļuma dimensiju, bet tās emocionālajam ritmam – mērķtiecību un pabeigtību.

Lit.: Ābele K. Jūgendstils un latviešu pasteļglezniecība 20. gadsimta sākumā // Jūgendstils Baltijā. Laiks un telpa / Sast. S. Grosa. – Rīga, 1999. – 145.–146. lpp.; Ābele K. Pētera Krastiņa simboliskais dabas redzējums Eiropas mākslas kontekstā // Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā / Sast. S. Grosa. – Rīga, 2000. – 100.–101. lpp.; Ābele K. Pēteris Krastiņš. – Rīga, 2005. – 43.–47. lpp.