Oto Bērtiņš

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 12:47, 12 Novembris 2008, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845.
Zēna akts. 1851—1852.

Oto Bērtiņš (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi

Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām.

Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā

1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu.

Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”.

Mantojums

Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996.
  2. Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. Māksla, Nr.5, 1988. 14.,15.lpp.
  3. Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. Ilustrēts Žurnāls, 1927. 304.lpp.
  4. Für Kunstfreunde. Rigasche Stadtblätter, 1852, S.416.
  5. Neumann, W. Berthing Otto. In : Lexikon baltischer Künstler. Riga, 1908. S.13—14.
  6. R.A. Für Kunstfreunde. Rigasche Stadtblätter, 1858. S.304—305.


Attēlu saraksts

  1. Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM
  2. Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM