Rīgas Doma komplekss

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 12:07, 8 Janvāris 2010, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Rīgas Doma baznīca.
Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.
Rīgas Doma koris un šķērsjoms.
Rīgas Doma kaļķakmens pamati.
“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.
Rīgas Doma ziemeļu portāls.
Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.
Centrālais joms Rīgas Domā.
Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.
Doma krustejas austrumu spārns.
Doma krustejas dienvidu spārns.
Doma klostera kapitula zāle.
Doma klostera kapitula zāle.
Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.
Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā.
Puskapitelis Rīgas Doma krustejā.
Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.

Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos

Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu.

Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis.

Rīgas Doma priekšvēsture

Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā.

Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana

Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (Philipp von Ratzeburg), Lipes Bernharda (Bernhard zur Lippe, ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (Yso von Verden) pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam.

Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu.

Pāreja uz ķieģeļu celtniecību

Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām.

Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva jeb opus spicatum lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī.

Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu.

Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (Neumann, 1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā.

Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam.

Rīgas Doms pārejas periodā

Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma magister scholasticus Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.

Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli.

Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes.

Jauns uzplaukums Doma celtniecībā

Jauns uzplaukums saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma magister scholasticus kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi.

Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru).

Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu.

14. gadsimts Rīgas Domā

14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”.

Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu.

Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces.

Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā

Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri.

Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā.

Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā

15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas virgo gloriosa altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene.

16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas.


Elita Grosmane


Bibliogrāfija

  1. Guleke, R. Der Dom zu Riga. Baltische Monatsschrift. Bd. 31, 1884, S. 553-600
  2. Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga : G. Löffler, 1912
  3. Karling, S. Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2
  4. Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga. Leningrad, 1980
  5. Grosmane, E. Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp.
  6. Bergholde, A. Rīgas Doma ziemeļu portāls. Mākslas vēsture un teorija. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Rīgas Doma baznīca. Foto: Marika Vanaga
  2. Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu. Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM)
  3. Rīgas Doma koris un šķērsjoms. Foto: Elita Grosmane
  4. Rīgas Doma kaļķakmens pamati. Foto: Elita Grosmane
  5. “Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma. Foto: Marika Vanaga
  6. Rīgas Doma ziemeļu portāls. No: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19
  7. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā. Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM
  8. Centrālais joms Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga
  9. Krustveida balsta stabs Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga
  10. Doma krustejas austrumu spārns. Foto: Marika Vanaga
  11. Doma krustejas dienvidu spārns. Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB)
  12. Doma klostera kapitula zāle. Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs
  13. Doma klostera kapitula zāle. Foto: Elita Grosmane
  14. Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Foto: Elita Grosmane
  15. Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs
  16. Puskapitelis Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane
  17. Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane
  18. Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane
  19. Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB
  20. 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis
  21. Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane
  22. Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane
  23. Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga