Sv. Jēkaba baznīca Rīgā

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 14:20, 21 Septembris 2009, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)

(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi.
Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.
Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.
Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.
Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g.
Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane
Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi.
Sv. Jēkaba baznīcas koris.
Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.
Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.
Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.
Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.
Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.
Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.

Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam.

Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma.

Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (Berkholz, 1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (Neumann, 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu.

Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība

Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis.

Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (Bockslaff, 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā.

Ietekmju avoti 13. gadsimtā

Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (Bernard de Clairveaux) uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru.

Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā.

Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla.

Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana

Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori.

Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi.

Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā

Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju).

Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens Pietà – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā).

Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu.

Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda.

Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā

Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva Societas Iesu rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu.

1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli.

E. Grosmane

Literatūra

  1. Berkholz, C. A. Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. Riga, 1867
  2. Busch, E. H. Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland. Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824
  3. Heine, W. Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. Riga,1892
  4. Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Berlin, 1892. S. 24–27
  5. Neumann, W. Riga und seine Bauten. Riga, 1903. S. 157–159
  6. Kampe, P. Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture. Rīga, 1932
  7. Malvess, R. Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture. 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā)
  8. Grosmane, E. Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā. Letonica, Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā)
  9. Babre, D. Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības. Akadēmiskā Dzīve, Nr.40, 2001, 26.–33.lpp.
  10. Zviedrāns, J. Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā. No: Koka Rīga. Rīga, 2001. 144.–159. lpp.
  11. Grosmane, E. Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. No: Latvijas māksla tuvplānos / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp.
  12. Dirveiks, I. Sv. Krusta kapela un licejs. No: Mākslas vēsture & teorija, Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp.

Attēlu saraksts

  1. Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka
  2. Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats. Foto: Elita Grosmane
  3. Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris. Foto: Elita Grosmane
  4. Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis. Foto: Elita Grosmane
  5. Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš
  6. Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane
  7. Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka
  8. Sv. Jēkaba baznīcas koris. Foto: Elita Grosmane
  9. Vilhelms Neimanis. Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892
  10. Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa.
  11. Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892
  12. Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Elita Grosmane
  13. Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā. Foto: Elita Grosmane
  14. Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš
  15. Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane
  16. Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane
  17. Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš
  18. Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane
  19. Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane
  20. Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka
  21. Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane
  22. Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane
  23. Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane
  24. Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane
  25. Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane
  26. Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane
  27. Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane
  28. Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane