Ruperts Bindenšū
No ''Latvijas mākslas vēsture''
Satura rādītājs
Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū
Ruperts Bindenšū (Rupert Bindenschu, 1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm.
Historiogrāfisks ieskats
Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās.
Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (Hinrich Henicke) bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu.
Būvmeistara biogrāfija
Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (Reinhold) ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā.
Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (Kunstmeister) amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu.
Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
Ieskats Bindenšū darbībā
17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”.
Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana.
Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (Clemens Wiegandt), Hanss Niklass Ekšteins (Hans Niklas Eckstein).
Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu.
Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (Niguliste) torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu Rüütli ielā 11.
Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes
Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (Heinrich Schickhardt, 1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos.
Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (Peter Marquardt) projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (Bartel Ranisch, 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma.
Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem.
Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas
Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz.
Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (Hans Kohl) un Mihelam Tornam (Michel Thorn), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (Isac Kalckbrenner). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (Katharina Gantzkau, Ganskau), Annu Benkhūzenu (Benkhusen?) un H. D. Brevernu (Brevern), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (M. v. Mallen) – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (Friesen) akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (Wohnhaus [..] des Stadtgießhauses) atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu.
Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (Jacob van Campen) iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (Pieter Post) un Justusa Vingbonsa (Justus Vingboons) projektiem Amsterdamā un Leidenē.
Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam.
Bindenšū baznīcu projekti
Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti Il Gesù tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu.
Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma.
Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju.
Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem.
Radošais rokraksts
Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai.
Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā.
Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam.
Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā.
Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām.
Bibliogrāfija
- Vipers, B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga : Valters un Rapa, 1939
- Ārends, P. Sv. Pētera baznīca Rīgā. Rīga : V. Tepfera izd., 1944
- Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag, 1944
- Zirnis, G. Pētera baznīca. Rīga : Zinātne, 1984
Attēli
- Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp.
- Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats. Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka
- Sv. Pētera baznīcas torņa smaile. Foto: A. Ancāne, 2008
- Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. Skat. http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg
- Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. Foto: A. Ancāne, 2008
- Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls. Foto: A. Ancāne, 2008
- Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts. LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp.
- Reiterna nams: kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008
- Dannenšterna nama kopskats. 1974.g. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk - VKPAI PDC)
- Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments. No: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32
- Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa. Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI)
- Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole. Foto: 1938, RKPAI
- Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums. No: J. K. Broce, Zīmējumi un apraksti. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp.
- Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments. Karls Magnuss Stjuarts (Stuart), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner Nr. 26
- Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde. J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437
- Limbažu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008
- Limbažu baznīcas sānu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008
- Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta
- Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta.
- Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008
- Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008
- Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22
- Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226.
- Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236
Limbažu baznīcas sānu fasāde.
Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums.
Matīšu baznīcas plāns.
Matīšu baznīcas kopskats.
Matīšu baznīcas Rietumu fasāde.
Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693).
Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums.
Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690).
