Apskatīt 1890 – 1915: Ikonogrāfija izejas kodu

Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme.


=Tradicionālā un sociālā reālisma tematika=
Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B. Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. 
Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J. Rozentāla altārgleznās. 
Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J. Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis. 

=Ainavu ikonogrāfija=
Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V. Purvītis, J. Valters, J. Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R. Pērle, V. Matvejs).

=Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija=
Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. 
Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G. Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība).
Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B. Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi,  pūķi, zalkši u. c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R. Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). 

=Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija=
Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie  motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u. c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. 

Eduards Kļaviņš


=Attēlu saraksts= 
# Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM
# Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma.
# Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM
# Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM
# Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM
# Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs.
# Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM
# Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM
# Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM
# Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM    
# Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM
# Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM
# Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM
# Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM
# Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM      
# Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija.
# Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM
# Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM
# Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma.
# Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs.
# Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.   
# Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.
# Fajansa terīne un šķīvis. M. Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

__NOEDITSECTION__