Vilhelms Neimanis

Vilhelma Neimaņa portrets.

Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.

Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.

Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.

Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.

Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.

Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.

Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.

Pilsētas mākslas muzeja plāns.

Pilsētas mākslas muzeja vestibils.

Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.

Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.

Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane

Kalkūnes pils. Ap 1900.

Pelču pils. Ap 1900.-1904.

Grāmatas vāks. Wilhelm Neumann. Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. 1887

Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902

Vāks un atvērums. Wilhelm Neumann. Lexikon baltischer Künstler.

Ar vārdu pirmais vai nopietnas tradīcijas ievadītājs Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (Wilhelm Neumann, 1849. 5. X-1919. 6. III) darbības joma - pirmās mākslas vēstures Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs.

Pieredzes uzkrāšanas gadi

Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (Grevesmühlen) Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (Bertschy, 1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem.

Arhitekta prakse

Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un Academia Petrina arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās.

Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (Bode) vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (Ihne) un Makss Hazaks (Hasak), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās.

Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902).

Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē.

Mākslas zinātnieka darbība

Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts Baltische Monatsschrift “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās.

Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (Schnaase), Francis Kuglers (Kugler) un Antons Špringers (Springer, 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (Warburg) un Ervīns Panofskis (Panofsky). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma.

Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli.

19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (Rastrelli, 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (Senff, 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā, kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata Viduslaiku Rīga.

Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents.

Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā.

Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija

1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu.

Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (Bosse, 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis.

Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (Mohrmann,1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (Felsko, 1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu.

Elita Grosmane

Bibliogrāfija

1. Grosmane, E. Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. Doma 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.
2. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga : Sorosa fonds, 1996
3. Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga, 1998
4. Grosmane, E. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. No: Pilsēta. Laikmets. Vide. Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp.
5. Grosmane, E. Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. No: Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. Rīga : Neputns, 2008, 9.-30. lpp.

Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas

1. Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. Reval,1887
2. Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland. Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. Riga, 1889. Bd.14. H.3
3. Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland. Lübeck, 1892
4. Das mittelalterliche Riga. Berlin, 1892
5. Die St. Annenkirche zu Libau. Rigasche Stadtblätter, Nr. 21, 22, 1892
6. Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher. Reval, 1895
7. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902
8. Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke. Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. Riga, 1905
9. Lexikon baltischer Künstler. Riga, 1908
10. Riga und Reval. Leipzig, 1908
11. Führer durch Riga mit einem Stadtplan. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918
12. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga, 1912
13. Das Museum in Riga. Museumskunde. Berlin, 1906. Bd.2
14. Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande. Riga, 1911
15. Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland. Riga, 1913

Attēlu saraksts

1. Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets. Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs
2. Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums. No: Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.)
3. Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893. Foto: Daina Lāce
4. Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905. Foto: Daina Lāce
5. Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs
6. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane
7. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM)
8. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde. Foto: Elita Grosmane
9. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns. No: Neumann, W. Das Museum in Riga. Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906
10. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM
11. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM
12. Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM
13. Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane
14. Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. No: Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp.
15. Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. No: Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp.
16. Grāmatas vāks. Wilhelm Neumann. Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. Reval, 1887
17. Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902
18. Vāks un atvērums. Wilhelm Neumann. Lexikon baltischer Künstler. Riga, 1908
19. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane
20. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM)
21. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM
22. Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM

• 

  Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.

• 

  Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896.

• 

  Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901.

• 

  Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899.