Ādams Alksnis

Biogrāfija

Ādams Alksnis (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei.

Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM).

Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību.

Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā.

Bibliogrāfija

Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951;

Attēlu saraksts

1. J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp.
2. Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM
3. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM
4. Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM
5. Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM
6. Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM
7. Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM
8. Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM
9. Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM
10. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM
11. Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM
12. Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM