Vilhelms Purvītis

Vilhelms Purvītis (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu.

Biogrāfija

Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila.

Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.).

Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū.

1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM).

Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu un 1917. – 1918. g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši.

1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta.

V.Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās.

Bibliogrāfija

R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – Vērotājs. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – The Studio. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – Heimatstimmen. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – Latvju Mēnešraksts. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – Latvju Mēnešraksts. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – Laiks. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – Padomju Jaunatne. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – Latvju Māksla. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000.

Attēlu saraksts

1. Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.
2. Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171. Privātkolekcija
3. Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma
4. Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8. LNMM.
5. Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7. LNMM.
6. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5. LNMM
7. Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5. LNMM
8. Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums
9. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5. LNMM
10. Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54. LNMM
11. Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108. LNMM
12. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8. LNMM
13. Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. LNMM
14. Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6. LNMM
15. Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.
16. Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3. LNMM
17. Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma.
18. Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.
19. Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100. LNMM
20. Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103. LNMM
21. Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104. LNMM
22. Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101. LNMM