Atšķirības starp "Alfrēds Plīte-Pleita" versijām
No ''Latvijas mākslas vēsture''
(New page: thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp. [[Ima...) |
|||
| 17. rindiņa: | 17. rindiņa: | ||
=Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= | =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= | ||
==Studijas Minhenē== | ==Studijas Minhenē== | ||
| − | Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva pedantiski detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un | + | Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (''Konstantin Niländer''). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (''Karl Raupp''), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (''Hermann Zeillinger''). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva pedantiski detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝''Die Scholle''” grupas gleznotāju paraugiem (˝[[:image:xxx|Galvas zīmējums]]˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, abu atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „[[:image:xxx|Pilsēta]]”, kas veltīts Minhenes ielu un izrāžu dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izrteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (''Albrecht Dürer''), Ādolfs Mencelis (''Adolph Menzel''), Vilhelms Leibls (''Wilhelm Leibl''). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. |
==Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g.== | ==Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g.== | ||
| − | 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g. , grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. | + | 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, [[Konrāds Ubāns|Konrādu Ubānu]], [[Konstantīns Lielausis|Konstantīnu Lielausi]]). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. |
| − | Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem ( | + | Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝[[:image:xxx|Tēvocis Bernhards]]˝, 1913-1914, LNMM), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝[[:image:xxx|Āgenskalna priedes]]˝. 1913-1914, LNMM). Šī neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (piemēram, ˝[[:image:xxx|Herta lasa]]˝, 1913-1914, LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvus kontrastējošus krāstoņus. |
==Pēdējie dzīves un darbības gadi== | ==Pēdējie dzīves un darbības gadi== | ||
| − | Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinuieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas ( | + | Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinuieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝[[:image:xxx|Gulošie karavīri]]˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā un pēc tam mājās Rīgā. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919.g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. |
| − | Pēc pirmās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917.gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Stājdarbi mijās ar grāmatu grafiku. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem un reprodukcijām, kā arī pēc Penģerota raksturojumiem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais glerznieciskums( | + | Pēc pirmās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917.gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Stājdarbi mijās ar grāmatu grafiku. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem un reprodukcijām, kā arī pēc Penģerota raksturojumiem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais glerznieciskums(˝[[:image:xxx|Augļi]]˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski un groteskēti tēli. Pēdējo vidū, spriežot pēc apraksta, bija vairāki, kas atgādināja vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozījas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „[[:image:xxx|Leļļu skūpsts]]”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā nojaušams mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (''Francisco Goya'') tēliem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „''Los caprichos''” tēlu atkārtojumiem („[[:image:xxx|Uzmetumi]]”, 1919, atrašanās vieta nezināma) un netiešāk groteskais monstrs, sīko bēgļu vajātājs, zīmējumā „Liktenis”(1919, atrašanās vieta nezināma). Negaidīta pievēršanās sociāli iekrāsotam reālismam atklājas Plītes-Pleitas pēdējā lielākā gleznā „[[:image:xxx|Strādnieki]]˝ (1920, atrašanās vieta nezināma). |
==Mantojums== | ==Mantojums== | ||
Jau spriežot pēc Plītem-Pleitem veltītās V.Penģerota pamatmonogrāfijas datiem, daudzi mākslinieka darbi bija nonākuši privātu personu īpašumā, šo darbu liktenis nav zināms. Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināli (skaitā 38) glabājas LNMM. Rīgā.. | Jau spriežot pēc Plītem-Pleitem veltītās V.Penģerota pamatmonogrāfijas datiem, daudzi mākslinieka darbi bija nonākuši privātu personu īpašumā, šo darbu liktenis nav zināms. Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināli (skaitā 38) glabājas LNMM. Rīgā.. | ||
Versija, kas saglabāta 2007. gada 27. jūnijs, plkst. 11.46
Alfrēds Plīte-Pleita (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos.
Satura rādītājs
Biogrāfija un mākslinieciskā darbība
Studijas Minhenē
Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva pedantiski detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem (˝Galvas zīmējums˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, abu atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un izrāžu dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izrteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību.
Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g.
1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās.
Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝Tēvocis Bernhards˝, 1913-1914, LNMM), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝Āgenskalna priedes˝. 1913-1914, LNMM). Šī neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (piemēram, ˝Herta lasa˝, 1913-1914, LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvus kontrastējošus krāstoņus.
Pēdējie dzīves un darbības gadi
Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinuieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝Gulošie karavīri˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā un pēc tam mājās Rīgā. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919.g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc pirmās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917.gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Stājdarbi mijās ar grāmatu grafiku. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem un reprodukcijām, kā arī pēc Penģerota raksturojumiem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais glerznieciskums(˝Augļi˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski un groteskēti tēli. Pēdējo vidū, spriežot pēc apraksta, bija vairāki, kas atgādināja vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozījas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „Leļļu skūpsts”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā nojaušams mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) tēliem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem („Uzmetumi”, 1919, atrašanās vieta nezināma) un netiešāk groteskais monstrs, sīko bēgļu vajātājs, zīmējumā „Liktenis”(1919, atrašanās vieta nezināma). Negaidīta pievēršanās sociāli iekrāsotam reālismam atklājas Plītes-Pleitas pēdējā lielākā gleznā „Strādnieki˝ (1920, atrašanās vieta nezināma).
Mantojums
Jau spriežot pēc Plītem-Pleitem veltītās V.Penģerota pamatmonogrāfijas datiem, daudzi mākslinieka darbi bija nonākuši privātu personu īpašumā, šo darbu liktenis nav zināms. Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināli (skaitā 38) glabājas LNMM. Rīgā..
Bibliogrāfija
Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924.
Attēlu saraksts
- Pašportrets. 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp.
- Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM.
- Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp.
- Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM.
- Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 31,8 x 26,5. LNMM.
- Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. LNMM.
- Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM.
- Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM.
- Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM
- Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp.
- Uzmetumi. 1919. Oforts. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.
- Liktenis. 1919. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.
- Strādnieki. 1920. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 66.- 67. lpp.