1840 – 1890: Mākslas dzīve

Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.

Mākslas izglītība.

Vietējās izglītības iespējas

Šai laikā mākslinieciskās izglītības iespējas Latvijā bija ierobežotas salīdzinājumā ar citām politiski neatkarīgām Eiropas valstīm un centriem ar tradicionāli attīstītu vizuālās mākslas dzīvi. Vecākā un svarīgākā no vietējām skolām bija 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins). Te mācīja tālaika lietišķās mākslas un dizaina arodus (pasniedza galdniecību, metālmākslu, gravēšanu, grāmatu iesiešanu u. c.), bet arī zīmēšanu un gleznošanu ar akvareli. Kā var spriest, mācību metodiku stilistiskā aspektā noteica historisma estētika. Viens no skolas absolventiem un pasniedzējiem Jānis Lakše-Laksmanis ar Rīgas Latviešu biedrības atbalstu atvēra 1883. g. Būves un mākslas amatu skolu, kuras atsevišķas nodaļas sāka darboties jau 1880. – 1881. g. Audzēkņi te apguva namdaru, galdnieku, daiļkrāsotāju amatus, arī zīmēšanu un rasēšanu. Skola gan pastāvēja neilgi un pēc dibinātāja nāves 1885. g. tika slēgta. Vizuālās mākslas nozarēm bija domāta privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. atvēra baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (Elise Jung-Stilling), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (Julius Döring) un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Uz šīs skolas pamata vēlāk radās Rīgas mākslas skola (sk. 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Mākslas izglītību). Bez tam tepat uz vietas tēlojošu mākslinieku sākotnējās iemaņas varēja apgūt privāti pie atsevišķiem akadēmiski izglītotiem gleznotājiem (O. Bērtiņa, J. Dēringa, J. S. Rozes, Eduarda Riconi (Eduard Rizzoni), Oskara Felsko (Oskar Felsko) ) un zīmēšanas stundās vietējās vispārējās vidējās skolās. Tāpat kā iepriekšējā periodā vājas tēlojošo mākslinieku tradīcijas saglabājās amatnieku daiļkrāsotāju vidē, kā to apliecina gan amatu šrāgas, gan atsevišķi no šīs vides nākušu gleznotāju (K. L. Zēbodes, J. S. Rozes) mantojums. Daudz labvēlīgāka situācija veidojās arhitektūras nozarē. Augstākajā tehniskajā mācību iestādē – Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Nodaļas pirmo divu gadu mācību programmas tika veidotas pēc Vācijas un Šveices tehnisko augstskoluparaugiem. Pēc vispārējo tehnisko zināšanu apguves studenti pievērsās speciālajiem priekšmetiem (celtņu projektēšanas, arhitektūras vēsture), bez tam viņiem bija jāapgūst informācija par būvmateriāliem un konstrukcijām. Mācības bija orientētas uz praktisko celtniecību. Par pasniedzējiem strādāja vietējie vācbaltu arhitekti Gustavs Hilbigs (Gustav Hilbig), Roberts Pflūgs (Robert Pflug), Matiass Holsts (Matthias Holst), Karls Felsko (Karl Felsko); zīmēšanu pasniedza Džons Klarks (John Clark). Absolventiem gan nebija tiesību ieņemt amatus valsts dienestā. Studējošo skaits auga – nodaļas dibināšanas gadā pieteicās tikai divi reflektanti, 1883.-1884.g. nodaļā mācījās jau 33 studenti, absolventu skaits gan bija tikai 7. 1884.g. notika mācību reorganizācija – paplašinājās arhitektūrai specifisko priekšmetu apjoms; par profesoru, kas tos pārzināja tika pieaicināts Prāgas Politehnikuma profesors Johans Kohs (Johann Koch), kas 1887. g. kļuva par nodaļas dekānu. Bez tam pasniedzēju korpusu papildināja arī Jūliuss Hāgens (Julius Hagen), Karls Mormans(Karl Mohrmann), arī nodaļas absolventi Augusts Reinbergs (August Reinberg), Vilhelms Bokslafs (Wilhelm Bockslaff).

Izglītība ārpus Latvijas. Rietumeiropas skolas.

Perioda hronoloģiskos ietvaros augstāka akadēmiska līmeņa mākslas izglītību tika iegūta individuālos gadījumos dažādu Eiropas valstu un Krievijas mākslas centru mācību iestādēs un pie tai laikā atzītiem meistariem. Liela daļa no augstāko mākslas izglītību ieguvušiem paliek uz pastāvīgu dzīvi šajos centros. Ņemot vērā vietējo baltvācu mākslinieku saitēm ar etnisko dzimteni mākslas skolas tika meklētas Vācijas pilsētās. Daži latviešu cilmes mākslinieki papildinājās turpat. Drēzdenē studēja gleznotāji Karls Šulcs (Karl Schultz), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Vilhelms Junkers (Wilhelm Juncker), pēdējais tur arī palika. Minhenē - Mākslas akadēmijā mācījās Artemijs Gruzdins, turpat pie galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) attiecīgās iemaņas apguva Jānis Roze. Liepājnieks Alfonss Šprings (Alphons Spring) pēc Sanktpēterburgas akadēmijas papildinājās Bavārijas galvaspilsētā pie akadēmiskā gleznotāja Vilhelma fon Dīca (Wilhelm von Diez) un iekārtoja turpat savu darbnīcu. Minhenē pēc studijām pie vietējām autoritātēm atrada sev labākus gleznošanas apstākļus arī jelgavnieks Kuncs Meijers (Kunz Meyer), tāpat to darīja gleznotājs barons Hermanis fon Engelharts (Hermann von Engelhardt). Diseldorfas akadēmijā studēja rīdzinieks Karls Portens (Karl Poorten), īsu laiku mācījās arī rīdzinieks Oskars Felsko (Oskar Felsko), kas gan atgriezās dzimtajā pilsētā. Pie šīs pašas akadēmijas profesora baltieša Eižeņa Dikera (Eugen Dücker) papildinājās latvietis Jūlijs Feders, bet pie vēl viena baltieša profesora Eduarda fon Gebharta (Eduards von Gebhardt) - Rīgas vitrāžists Ernsts Tode (Ernst Tode). Kurzemnieks Karls Bernēvics (Karls Bernewitz) studēja Berlīnes akadēmijā, kļuva par Reinholda Begasa (Reinhold Begas) skolnieku un savu akadēmiski saloniska tēlnieka karjeru turpināja Vācijas ķeizarvalsts galvaspilsētā, tieši to pašu darīja viņa jaunāks kolēģis rīdzinieks Karls Štarks (Karl Starck). Rietumeiropā citu valstu mākslas studiju vietas bija mazāk populāras, bet arī tās tika izmantotas. Antverpenes Mākslas akadēmijā mācījās minētais Karls Šulcs un latvietis Oto Bērtiņš. Rīdzinieks Vilhelms Timms (Wilhelm Timm) pēc studijām Sanktpēterburgā kļuva Parīzē par Orasa Vernē (Horace Vernet) skolnieku. Parīzē ilgstoši pēcstudiju komandējuma gados uzturējās un pilnveidojās latvietis Kārlis Hūns. Protams, jauna pieredze un iespaidi tika gūti mākslinieku ceļojumos pa Rietumeiropu, Parīze, kā arī Itālijas pilsētas visbiežāk bija nepieciešamāko apmeklējumu mērķi. Līdz periodam, kas vietējo arhitektu izglītību pārņēma galvenokārt Rīgas Politehnikums, šīs nozares pārstāvji studēja gan Rietumos, gan Sanktpēterburgā. Pirmais Rīgas ˝pilsētas arhitekts˝ Johans Daniels Felsko (Johann Daniel Felsko) bija mācījies Kopenhāgenas akadēmijā, Oto Dīce (Otto Dietze) – Hemnicas Būvniecības skolā, Johans Kohs – Prāgas Politehniskā institūtā un Minhenes akadēmijā, Gustavs Hilbigs (Gustav Hilbig) - Vroclavas mākslas un būvamatniecības skolā, pēc tam Berlīnes Būvakadēmijā. Katra centra mākslas akadēmijām un skolām bija sava specifika, kuru apguva no Latvijas nākuši vai uz Latviju atbraukušie mākslinieki un arhitekti. Kopumā var pieņemt, ka to tēlotājmākslu metodikā konservatīvās klasicisma un romantisma tradīcijas pakāpeniski tika pārveidotas un pārvarētas laikmetam raksturīgā empīriska reālisma iespaidā, arhitektūras estētisko funkciju jomā dominēja historisma metodoloģija.

Izglītība ārpus Latvijas. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija.

Krievijas impērijas galvaspilsētas Mākslas akadēmijas nozīme šai periodā pakāpeniski pieauga. Tas skaidrojams ne tikai ar Sanktpēterburgā iegūstamās izglītības kvalitāti, bet arī ar impērijas tiesiskiem un sociāliem apstākļiem: ar akadēmisko izglītību un akadēmiskām aprobācijām saistītie grādi, tituli, kvalifikācijas oficiālie apliecinājumi nodrošināja māksliniekiem noteiktu sociālo statusu un darba iespējas (piemēram, tiesības pasniegt zīmēšanu skolās, projektēt ēkas). Arī tie mākslinieki, kas bija studējuši Rietumeiropā, bija spiesti piestādīt darbus Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas padomei, lai iegūtu attiecīgos akadēmiskos grādus. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā apskatāmajā periodā saglabājās savos pamatos tā apmācību metodoloģija, kas tika iedibināta vēl klasicisma valdīšanas gados (ģipšu zīmēšana, paraugu kopēšana, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, programmatisku sacerētu figurālu kompozīciju radīšana par t.s. vēsturiskajām tēmām studiju beigās u.c.). Lai gan mācību gaitu un uzdevumus ietekmēja tradicionālie normatīvie priekšstati par estētiskām vērtībām un tematisko nozaru hierarhiju, tomēr līdz ar vispārējo tālaika vizuālās mākslas attīstību, mainījās arī akadēmisko studiju raksturs; pastiprinājās prasība tuvināt tēlojumu jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes un detalizācijas pakāpi, tika pieļauta sava laika sadzīves žanra tematika komponētos darbos. Katrā ziņā akadēmijā bija iegūstama profesionālā meistarība atbilstoša tālaika eiropeiskās konservatīvas akadēmiskās mākslas standartiem. Akadēmijas arhitektūras nodaļā („klasē”) perioda gaitā notika pagrieziens no klasicisma paraugu studijām uz historismu, tai pat laikā paplašinājās mācību projektu tematika un tika pasniegtas disciplīnas, kuras uzlaboja studentu tehnisko sagatavotību. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un pie vietējiem māksliniekiem perioda hronoloģiskos ietvaros studēja vairāki baltvācu gleznotāji – animālists Aleksandrs Švābe (Alexander Schwabe), kas kļuva galvaspilsētā par galma mākslinieku, portretists un ainavists Roberts Švēde (Robert Schwede), jau pieminētie Vilhelms Timms un Alfonss Šprings, baronesse Elīze Loudone (Elise Loudon), kas vēlāk gleznoja Sanktpēterburgā un kopēja renesanses freskas Itālijā. Rīgā iesakņojušās itāļa Riconi dzimts trīs brāļi Aleksandrs, Pauls un Eduards tāpat studēja Sankpēterburgas akadēmijā glezniecību; savā laikā lielāko slavu guvušais Aleksandrs vēlāk apmetās Romā, Pauls palika Sanktpēterburgā, bet Eduards kļuva par Rīgas gleznu galerijas restauratoru. Pirmie ievērojamākie latviešu mākslinieki tāpat bija saistīti ar impērijas galvaspilsētu. Portretists Jānis Roze tur pārvarēja savu sākotnējo amatnieciskumu. Kārlis Hūns šeit ieguva augstākā līmeņa akadēmisko izglītību un vēlāk virtuoza meistara reputāciju, Jūlijs Feders te mācījās komponēt ainavas. No arhitektiem kā galvaspilsētas akadēmijas un profesoru audzēkņi pieminami Reinholds Šmēlings (Reinhold Scnaeling), Frīdrihs Hess (Friedrich Hess), Artūrs Grabe (Arthur Grabbe), Roberts Pflūgs (Robert Pflug), pirmais latviešu cilmes akadēmiskais arhitekts un sabiedriskais darbinieks Jānis Baumanis.

Krātuves un biedrības

Publiski pieejama vizuālā māksla bija atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs. Turpināja darboties Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, ko bija iepriekšējā perioda dibinājusi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst). Tā ekspozīcijās, kas bija piesātinātas ar kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, bija skatāmas arī gleznas, skulptūras un gravīras. Atsevišķas šim nolūkam paredzētās ēkas vēl nebija, biedrība un muzejs mitinājās Petera Stefenhāgena (Peter Steffenhagen) grāmatspiestuves nama speciāli izbūvētā otrā stāva piecās telpās. Rīgā publiski pieejama bija gleznas no vēl 18. gs. pilsētai nodotās ārsta Nikolaja Himzeļa (Nikolaus Himsel) kolekcijas. Šai t.s. Himzeļa muzejā, kas atradās virs Doma klostera krustejas austrumu spārna, bija arī gravīras un numismātikas kolekcija. 1858. g. bija atvērts Rīgas muzejs vienā no Vecrīgas namiem, kur dažādu biedrību kultūrvēsturisko priekšmetu vidū bija arī gleznas, gravīras, arheoloģiskas senlietas, monētas. 1866. g. Rīgas rāte nopirka no mākslas mīļotāja un kolekcionāra Domeniko de Robiāni (Domenico de Robiani), itāļu cilmes Rīgas pilsoņa, 47 gleznas (itāļu, franču, nīderlandiešu, vācu skolu paraugus), kas kļuva par pamatu Pilsētas gleznu galerijai, kas bija dibināta 1868. g. Šai kolekcijai tika pievienoti dažu mecenātu dāvinājumi un vērtīgākās Himzeļa muzeja gleznas. 1868. un 1869. g. Pilsētas galerijai ievērojamu kolekciju (32 gleznas un ap 580 iespiedgrafikas – itāļu, flāmu, vācu, franču, arī baltiešu mākslinieku darbi) dāvināja bagātais un izglītotais mecenāts Reinholds Šillings (Reinhold Schilling). Būtiski pienesumi Pilsētas galerijai nāca no ievērojamās Rīgas patriciešu Holanderu dzimts. 1873. g. 20 gleznas dāvināja birģermeistars Eduards Holanders (Eduard Hollander), bet 1885. g. galerija papildinājās ar rātskunga un galerijas administrētāja Augusta Holandera (August Hollander) kolekciju - 33 gleznām un marmora bisti. 1870. – 1880. gados bija vēl citi iefuvumi (Karla Grosa (Carl Gross), Džeimsa Armitsteda (James Armitstead) novēlētās gleznas). Pilsētas gleznu galerijai speciāli paredzētas ēkas nebija, sākumā tā atradās Rīgas reālģimnāzijas telpās, vēlāk (no 1872. g.) Politehnikumā, vēl vēlāk (no 1879. g.) pilsētas galvas Ludviga Kerkoviusa (Ludwig Kerkovius) namā. Publikai bija vairāk vai mazāk pieejamas divas privātās kolekcijas Rīgā: rātskunga Fridriha Brederlo (Friedrich Brederlo) vākums (201 gleznas, vācu, holandiešu, beļģu skolu paraugi), kuras dažas stundas dienā rādīja savā namā Brederlo mantinieks Vilhelms fon Zengbušs (Wilhelm von Sengbusch), un zīmēšanas skolotāja Mihaēla Mihelsona (Michael Michelson) sakrātie darbi, kas arī tika rādīti viņa dzīves vietā. Kopumā vērtīgākie publiskajās kolekcijās bija 17. gs. holandiešu, 18., 19. gs, vācu, 17., 19. gs, franču skolu paraugi. Plašākai sabiedrībai, protams, nebija pieejami mākslas darbu krājumi aristokrātijas pilīs, muižās vai bagātu patriciešu pilsētu namos, mākslas darbi šeit bija šauru elitāru aprindu estētisko baudījumu objekti vai pildīja prestiža uzturēšanas funkcijas. Pazīstamākā no slēgtajām augstākās sabiedrības aprindu kolekcijām piederēja Paulam fon Tranzē-Rozenekam (Paul von Transehe-Roseneck); tā tikusi aktīvi vākta 1870. - 1880. gados, atradās Jaungulbenes pilī un sastāvēja no 16. – 19. gs. nīderlandiešu, holandiešu, itāļu, vācu, austriešu skolu mākslas darbiem. Jāpiezīmē gan, ka nākamajā periodā, īpaši 20. gs. sākumā īpašnieks daļu no kolekcijas dāvināja publiskām krātuvēm. Nosacīti par mākslas darbu krātuvēm iespējams apzīmēt ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju (neprecētu tirgotāju) biedrības Melngalvju namu Rīgā (valdnieku portreti, bagātīgs sudrablietu krājums) un reliģisko funkciju ēkas. Dažādu konfesiju kristiešu baznīcās, tāpat kā agrāk, bija atrodamas altārgleznas, ikonas, skulpturāli tēli, dekorēti iekārtu priekšmeti (retabli, ērģeļu prospekti, baznīcu soli, svečturi, rituālu trauki u.c.). Specifisko lokālās vizuālās mākslas dzīves rosināšanas uzdevumu uzsāka 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga). Tā pulcināja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus. Biedrība savu iespēju robežās centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), organizēja izstādes, uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. Lokālo arhitektos darbību organizēja 1879. g. dibinātā Pirmā arhitektu biedrība, kurā varēja iestāties visi tie, kam bija tiesības projektēt ēkas un uzraudzīt būvdarbus. Perioda beigās – 1889. g. izveidojās Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātes (konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas) izvērsās jau nākamajā periodā.

Izstādes

Pakāpeniski perioda gaitā pieauga mākslas izstāžu skaits un to regularitāte. Jelgavā Kurzemes provinces muzejā uzkrātās bagātības, tai skaitā vizuālā un lietišķā māksla gleznieciskā un pieblīvētā izkārtojumā demonstrēta publikai 1886. g. kultūrvēsturiskā izstādē vienā no grāfa Paula Mēdema (Paul Medem) namiem. Specializētās mākslas izstādes šai periodā Jelgavā gan bijušas vēl ļoti retas (1869. un 1872. g. sarīkotas vietējo mākslinieku un kolekcionāru gleznu izstādes, muzeja konservators un gleznotājs Jūliuss Dērings dažkārt izstādīja te savas altārgleznas). Rīgā Literāri praktiskās pilsoņu savienības (Literärisch-praktische Bürgerverbindung) uzdevumā četras vietējo mākslinieku nelielas izstādes 1840. un 1850. gados organizēja Mihaēls Mihelsons (Michael Michelson). Rīgas Mākslas biedrība 1870. un 1880. gados sarīkoja virkni izstāžu: krievu peredvižņiku gleznas tika rādītas 1873., 1875., 1878. g., Sanktpēterburgas akadēmija atsūtīja 1885. un 1888. g. dažādu virzienu pārstāvju darbus, 1886. g. Rīgā tika izstādīts populārais marīnists Ivans Aivazovskis(Иван Айвазовский), bet 1888.- 1889. Sanktpēterburgas akvarelisti. Peredvizņiku atkārtota eksponēšana gan nenozīmēja, ka Mākslas biedrībai bija sociālā reālisma piekritēja (peredvižņiki kā ceļojošu izstāžu biedrība bija vieglāk pieaicināma). Minētās ekspozīcijās Ivans Kramskojs (Иван Крамской), Grigorijs Mjasoedovs (Григорий Мясоедов), Ivans Šiškins (Иван Шишкин), Vladimirs Makovskis (Владимир Маковский) u. c. mijās ar izteikti akadēmiskiem un saloniskiem māksliniekiem (Fjodoru Broņņikovu (Федор Бронников), Jūliusu Kleveru (Julius Klever) u. c.). Rietumu sava laika mākslinieku izstādes bija vēl retas: 1877. g. bija izstādīts vācu akadēmista Vilhelma fon Kaulbaha (Wilhelm von Kaulbach) kartons kādai kompozīcijas, 1880. g. ungāru cilmes saloniska mākslinieka Aleksandra Līcen-Maijera (Alexander Liezen-Mayer) meti ilustrācijām Fausta leģendai. Bez tam Mākslas biedrības paspārnē notika arī dažas vietējo baltiešu mākslinieku prezentācijas: 1871. gada izstādē bija igauņa Johanna Kēlera (Johann Köller) kompozīcija „Mošanās no burvja miega”, kas, sava sociāli un nacionāli aktuālā vēstījuma dēļ, izraisījusi Rīgas sabiedrībā spēcīgu rezonansi. 1877.g. bija eksponēti animālista Johana Baumaņa (Johann Baumann) un portretista Jūliusa Zīgmunda (Julius Siegmund) darbi, 1887. g. Diseldorfas skolas ainavista Aleksandra Borzova (Alexander Borsow) gleznas un igauņu akadēmiskā tēlnieka Augusta Veicenberga (August Weizenberg) veidojumi, 1888. g. - Minhenē un Parīzē izglītotās Idas Fīlicas (Ida Fielitz) darinājumi. Mākslas biedrībai nebija savu pastāvīgo izstāžu telpu, lielākās notika Politehnikuma aulā vai Melngalvju namā. Atsevišķi jāmin ar Mākslas biedrību nesaistītās Rīgā notikušās ārzemju mākslinieku komercizstādes 1882. un 1887.g. Mākslas darbi (gleznoti portreti, lietišķās mākslas priekšmeti bija skatāmi arī lielajā kultūrvēsturiskajās izstādē 1883. g., kuru organizēja Baltijas Vēstures un senlietu pētītāju biedrība, amatniecības vēstures izstādē 1887. g. , kuru sarīkoja Sv. Jāņa Ģilde Rīgā, un 1886. g. kultūrvēsturiskajā izstādē Jelgavā. Lai gan nav noliedzam izstāžu dzīves aktivizēšanās perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar citiem nozīmīgiem mākslas centriem Eiropā tā vēl vērtējama kā trūcīga, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām, kas skaidrojams ar reģiona vispārējiem kultūrvēsturiskajiem apstākļiem (sk. vēsturisko fonu).

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

1. Hollander, B. Der Gewerbeverein zu Riga in den Jahren 1865 – 1890. Riga, 1890. Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890.
2. Programm der vom Gewerbe-Verein zu Riga im Jahre 1872 eröffnete Gewerbeschule. Riga, 1901.
3. Gross, R. Catalog der Städtischen Gemälde-Sammlung zu Riga. Riga, 1869.
4. Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.].
5. Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp.
6. Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967.
7. Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982.
8. Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp.
9. Reinholda Filipa Šillinga kolekcija Ārzemju mākslas muzejā. Katalogs. Tekstu autori D. Upeniece, , O.Spārītis, V.Opalā. I. Derkusova, I. Raudsepa. Rīga: Doma, 1999.
10. Holanderu dzimtas kolekcijas gleznas. Izstādes katalogs. Teksta autore I. Raudsepa. Rīga: Latvijas mākslas muzeju apvienība, 1995.
11. Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000.
12. Paula fon Tranzē-Rozenekackolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005.
13. Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp.
14. Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. Mākslas vēsture un teorija, 2007,

Attēlu saraksts

1. Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.
2. Rīgas Politehnikuma ēka. Gravīra. 1870. gadi.
3. Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā.
4. Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā. 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā.
5. 1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā.
6. Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil.
7. Reinholds Šillings. Fotoportrets. Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113.
8. Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g.
9. Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g.
10. Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g.
11. Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850. Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp.
12. Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp.