Vilhelms Purvītis

Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.

Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.

Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.

Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM

Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM

Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM

Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM

Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.

Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM

Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM

Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM

Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM

Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM

Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.

Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM

Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.

Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.

Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM

Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM

Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM

Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM

Vilhelms Purvītis (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Mācības un ierosinājumi

Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila.

Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900

Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “Agrs pavasaris”, 1898—1899; “Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900; “Mēness nakts”, ap 1909; “Rudens saule”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā “Vērotājs”, 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības Мир искусства aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (Мир искусства), vācu (Die Kunst), angļu (Te Studio) mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū.

Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes

1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“Rīts Rēvelē”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“Ainava ar bērziem”, “Ziema”, “Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM).

Vēlais periods

Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira.

Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“Marts”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“Vakara saule”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “Mazpilsētas nomale”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“Pavasarī (Ziedonis)”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“Tilts”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta.

Mantojums

Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās.

Bibliogrāfija

1. R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. Vērotājs, 1903, Nr. 1, 109.–119;
2. Illyne, M. Russian Painter V. Pourvit. The Studio, 1905, January, Nr. 142, P. 285–290;
3. Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. Heimatstimmen, B. V, Reval, Leipzig, 1912, S. 184.–200;
4. Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 12, 345.–353. lpp.;
5. Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 245.–260. lpp.;
6. Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 261.–266. lpp.;
7. Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 4, 79.–97. lpp.; Saldavs, O. Vilhelms Purvītis. Rīga, 1958;
8. Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. Padomju Jaunatne, 1982, 20. III; Kačalova, T. Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971;
9. Skulme, J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. Rīga, 1972;
10. Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. Latvju Māksla, 1989, Nr. 15, 1464.–1477. lpp.;
11. Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 94. – 128. lpp.
12. Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). Rīga: Neputns, Jumava, 2000.

Attēlu saraksts

1. Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.
2. Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.
3. Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.
4. Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM
5. Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM
6. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM
7. Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM
8. Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.
9. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM
10. Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM
11. Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM
12. [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM
13. Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM
14. Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM
15. Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.
16. Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM
17. Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.
18. Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.
19. Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM
20. Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM
21. Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM
22. Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM