Jūliuss Dērings
No ''Latvijas mākslas vēsture''
Jūliuss Dērings (Julius Döring) (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu.
Satura rādītājs
Biogrāfija un mākslinieciskā darbība
Studijas, dzīves gājums un personība
Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (Eduard Bendemann) darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (Eduard Duller) izdevumā „Vācu tautas vēsture” („Geschichte des deutschen Volks”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (keck) gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g.
Portreti
Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (Ernst David Schabert) darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija).
Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai
Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (Assunta)”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (Julius Scnorr von Carolsfeld) zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju.
Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi.
Mantojums
Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā.
Bibliogrāfija
- Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35;
- Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001.
- Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. Mākslas vēsture un teorija, 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp.
Attēli
- Jūliuss Dērings. Fotoportrets.
- Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM
- Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA «Mežotnes pils»
- Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM
- Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (Muzeum Narodowe)
- Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM
- Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888. Privātkolekcija
- Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā.
- Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM