Gustavs Šķilters

Gustavs Šķilters (1874. 15. 11 – 1954. 24. 09) – viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais „rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē

Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēna pagastā kalēja ģimenē bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes skolas un Limbažu pilsētas skolas Šķilters turpināja izglītību Pēterburgā – sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899). Šeit viņš skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados Šķilters piedalījās „Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, Šķilters nākamos gadus (1900 - 1905) papildinājās Parīzē privātajā „akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, bez tam kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā.

Sekošana Rodēnam

Pēc atgriešanās uz Pēterburgu Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905 – 1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi paliek būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: „..dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Tēlnieks visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Šķilters parasti strādāja mīkstos materiālos (patinēts ģipsis, māls, arī plastilins), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku Galanisa, Garsijas, Nodēna portreti, 1904 – 1905. g., visi LMNN). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu - skumju, ilgu, izmisuma izteiksmēm („Izmisums”, ne vēlāk par 1911, „Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums („Maziņš biju, neredzēju”, 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā („Škiršanās”, 1913, LMNN), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā („Vecums”, 1905. „Veca vīra galva”, 1914, abi LNMM).

Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika

Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos („Pārdomās”, 1912, A. Dombrovska jaunākā portrets, 1916, abi LNMM), šai ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P. Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ( R. Kaudzītes, 1902, R. Zariņa, J. Līberga, J. Vītola, 1909, K. Barona, 1910, M. Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojas arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā („Lietuvēns”, 1910, „Raganas uz piesta”, 1914, ‘Gulbja meita”, 1911, „Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters papildinājās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti – rotu šķirstiņš, zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u. c., LNMM).

Grafika un glezniecība

Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā „Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā „Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas („Upurkalns”, „Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM).

Stila akadēmizēšanās

Ap 1910 gadu Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LMNN), Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar draperijveidīgiem tērpiem („Peldētāja”, 1920, LMNN, piemineklis komponistam K. Baumanim Limbažos, 1920. Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars par gleznieciskiem efektiem atrodams 1924. g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A. Berga mājoklim (patreiz LMNN). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilu lielāku akadēmismu, bet tomēr to būtiski nemainīja. Arī 1920. – 1930. gados viņš saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti („Pie spoguļa”, 1922, „Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras („Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi „Grēks”, „Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920. gadu attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā („Liesma”, LNMM). 1923. g. atgriezies uz Rīgu, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā( 1924 – 1932) Jelgavas skolotāju institūtā (1926 – 1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam („V.Lāča portrets”, 1947, „Kalējs – darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM).

Mantojums

Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku patreiz atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un Mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā.

Bibliogrāfija

Ivanovs M. Gustavs Šķilters. – Rīga. – 1958.

Attēlu saraksts

1. Gustavs Šķilters. Fotoportrets. 1920. gadi.
2. Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM
3. Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM
4. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM
5. Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN
6. Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM
7. A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916.
8. R. Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM
9. Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM
10. Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM
11. Upurkalns. Ap 1910.
12. Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM
13. Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM
14. Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM
15. Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM