Janis Rozentāls

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 2008. gada 31. oktobris, plkst. 14.35, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums) (Jauna lapa: thumb|1. Pašportrets. Ap 1900. thumb|2. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894. [[Image:Rozentals_No_kapse...)
1. Pašportrets. Ap 1900.
2. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894.
3. No kapsētas. 1895.
4. Mākslinieka darbnīca. 1896.
5. Nāve. 1897.
6. Veļas mazgātājas. 1904.
7. Firstienes Š.Līvenas portrets. 1899.
8. Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901.
9. Barona R.Engelharta portrets. 1902.
10. P.Federa portrets. 1901.
11. Zem pīlādža. 1905.
12. Mērijas Grosvaldes portrets. 1902.

Gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis Janis Rozentāls (1866.18.III―1916.26.XII) Latvijas mākslas vēsturē tiek vērtēts kā viena no centrālām gadsimtu mijas perioda personībām. Tematiskajā un mākslinieciskās formas aspektā uzskatāms par daudzpusīgāko perioda mākslinieku. Sadzīves un portreta žanrā, mitoloģiskajā un reliģiskajā glezniecībā, stāj, dekoratīvajā un lietišķajā grafikā Rozentāls izmantoja dažādu tālaika mākslas virzienu koncepcijas un formveidi, kas ap 1900.g. Latvijā ienāca kā novācijas.


Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas un “nacionālā reālisma” posms

Rozentāls dzimis Saldus pagasta lauku kalēja daudzbērnu ģimenē. Pēc nepabeigtās Kuldīgas apriņķa skolas Rīgā pelnījies ar gadījuma darbiem, bijis daiļkrāsotāja māceklis un turpat apmeklējis amatniecības skolas zīmēšanas stundas. 1888.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur laikā līdz 1893.g. apguva konservatīvu, bet pamatīgu profesionālo skolu (modeļu naturālistiska zīmēšana un gleznošana, vēsturisku, reliģisku, sižetiski psiholoģisku kompozīciju sacerēšanu) un aktīvi piedalījās “Rūķa” pasākumos. 1894.g. diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma (No baznīcas)” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM) viņš izstrādāja jau peredvižņika Vladimira Makovska darbnīcā pēc akadēmijas reformas. Šis darbs, tāpat kā citi 19.gs. 90.gadu vidus sadzīves žanri no latviešu tautas dzīves (akvareļi no Rīgas Latviešu biedrības albuma, “No kapsētas”, 1895, LNMM), atbilstoši vēlīnā sociālā reālisma koncepcijai uzrāda “peredvižņiku akadēmijas” iespaidu, kas tika bagātināts ar atsevišķām impresionisma kvalitātēm. Tajā pašā laikā tie atbilst arī “Rūķa” programmas noteiktai orientācijai uz nacionālām reālijām un vērtējami kā latviešu “nacionālā reālisma” kulminācija. Tā pašā reālisma formālā stilistikā Rozentāls gleznoja arī intīmas ainiņas no mākslinieku sadzīves (“Mākslinieka darbnīca”, 1896, LNMM), fantastiski mītiskus tēlus (“Nāve”, divi varianti 1896―1897, LNMM), pasūtījumu portretus.

Lokālās mākslas dzīves aktivizēšana

Pēc studiju beigām Rozentāls vairākus gadus strādāja Sanktpēterburgā, piedalījās akadēmiskās Pavasara izstādēs, bet pēc 1900.g. mēģinājuma atgriezties Saldū 1901.g. apmetās uz dzīvi Rīgā. Šajā laikā viņa materiālie apstākļi bija nedroši, jo tālaika modernās glezniecības sapratēju un cienītāju loks vēl bija šaurs; Rozentāls bija spiests meklēt neradoši pildāmus pasūtījumus. Lai situāciju mainītu, viņš centās aktivizēt vietējo mākslas dzīvi, piedalījās izstādēs, daudz rakstīja par mākslas jautājumiem latviešu presē, izglītojot publiku un kļūstot par galveno gadsimtu mijas māksliniecisko koncepciju paudēju (sk. mākslinieciskās koncepcijas). 20.gs. sākuma Rozentāla rakstos nacionālā romantisma vērtību apliecinājums savienojās ar mākslas pašvērtības idejām, kā arī ar saasinātas mākslinieka subjektīvās pārliecības pretstatīšanu ierindas patērētāja vienaldzībai vai banālajai gaumei. 1905.g. revolūcijas laikā sabiedriski aktīvais Rozentāls parakstīja latviešu inteliģences petīciju ― prasību pēc plašākām pilsoniskām tiesībām un presē skaidroja savus priekšstatus par mākslinieka lomu tālaika sabiedrībā.

Glezniecības modernizācija ap 1900

Ap 1900.g. Rozentāls arvien vairāk modernizēja savu glezniecību, tuvinot tēlojumu vizuālai realitātei un “izlobot” no tās subjektīvi būtisko, izmantojot impresionistiskas formas elementus, un vienlaikus kāpinot dekoratīvistisko stilizāciju un bieži lietojot jūgendstila ritmu līnijās un triepienos. Sadzīves žanru sociālais dramatisms vājinājās, laucinieku figūras un vide kļuva idilliskāka, iekļāvās plenēriskās ainavās (“Ganu meitas dziesma”, 1898; “No pļavas”, 1903; “Veļas mazgātājas”, 1904, visi LNMM). Blakus daudzajiem konvencionālāk gleznotiem pasūtījumu portretiem, kas dokumentēja un reprezentēja vietējo aristokrātiju un pilsonību (“Firstienes Š.Līvenas portrets”, 1899, LNMM), Rozentāls darināja koloristiskus reālistiski impresionistiskus draugu, domubiedru, ģimenes locekļu atveidus, vienojot tos ar interjera vai plenēriskas ainavas vidi (“Vīrietis ar papirosu (B.Borherts)”, 1901; “Barona R.Engelharta portrets”, 1901; “P.Federa portrets”, 1901; “Zem pīlādža”, 1905, visi LNMM), vai vizionārus liriskus sieviešu tēlus (“Mērijas Grosvaldes portrets”, 1902, LNMM).

Paralēli viņš turpināja izdomāt fantastiskus mitoloģiskus un folkloristiskus tēlus saskaņā gan ar nacionālā romantisma, gan ar internacionālā simbolisma tematisko tipoloģiju (“Teika”, 1899; “Kārdināšana”, 1901, abi LNMM). Šīs grupas atsevišķās kompozīcijās tiek atrasti ar Latvijas vēsturi (sk. vēsturiskais fons) saistītie netiešie sociāli dramatiskie vēstījumi (“Melna čūska miltus mala”, 1903, LNMM; “Veļu laiva”, ap 1905, atrašanās vieta nezināma, studija LNMM).

Lineārā jūgendstila forma sāka valdīt Rozentāla grāmatu un preses grafikā. Ierosinājumus viņš guva, arvien vairāk iepazīstot Rietumu tālaika novācijas (vācu simbolisti, Dž.Vistlers, A.Bēklins, franču gleznotāji E.Amanžāns, E.Karjērs u.c.) un somu mākslu (A.Gallens–Kalela); sakari ar pēdējo skolu nostiprinājās pēc precībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli un Somijas apmeklējumiem.

Apstākļu un uzskatu stabilizācija

Nākamos gados Rozentāla popularitāte vietējā mākslas pasaulē pieauga, viņa materiālie apstākļi uzlabojās. Mākslinieks regulāri piedalījās baltiešu un latviešu izstādēs, dažkārt arī Pēterburgā un Minhenē, sarīkoja personālizstādi Jelgavā un divas Rīgā. Šajā laikā izvērsās viņa pedagoģiskā darbība (privātajā studijā, Blūma mākslas skolā, Rīgas pilsētas mākslas skolā; sk. mākslas izglītība). Rozentāla sociālās aktivitātes turpinājās (līdzdalība Rīgas Latviešu biedrības pasākumos). Viņa paša iekārtotais dzīvoklis un darbnīca Rīgā kļuva par biežu latviešu inteliģences pulcēšanās vietu. Rozentāla vispārējā mākslinieciskā koncepcija nostiprinājās, kā to liecina 1905.―1907.g. teorētiska satura raksti (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Stila definīcija (“kompromisu, kāds gleznotājam jāpanāk starp dekoratīvajiem prasījumiem gleznā un dabas objektīvajām un impresiju vērtībām, mums, vispārīgi ņemot, jānosauc par mūsu glezniecības stilu ..”) kļuva par noteicošu principu visos dažādo žanru darbos.

Vēlā posma racionālisms un daudzveidība

Būtiski nemainoties un paliekot impresionisma, simbolisma, nacionālā romantisma, jūgendstila priekšstatu, tematikas un formveides lokā, Rozentāls citkārt nedaudz tuvojās neoklasicismam, kas izpaudās lielākā savas darbības racionalizācijā, klasiskās mitoloģijas tēlu interpretācijā, lineārā elementa un plastiskas skaidrības akcentos (“Cilvēkmeita un dabas gari”, 1907, LNMM). Bet mākslinieks pastāvīgi variēja savu stilu atkarībā no katra žanra un darba specifikas. Citkārt lielāka nozīme ir impresionismam, it īpaši ainavās un ceļojumu studijās (“Sigulda pavasarī”, 1913; “Uz terases (Veranda Kapri)”, 1912, abi LNMM); ar brīva triepiena tehniku viņš iegleznoja saules pielietās ainavās savas ģimenes locekļus (“Pikniks”, 1913, LNMM). Citkārt pārsvarā bija dekoratīvistiski ornamentāla nosacītība, kuras izteiktākais un vērienīgākais piemērs ir alegoriskas kompozīcijas ar latviešu mitoloģijas tēliem jaunuzceltā Rīgas Latviešu biedrības nama fasādē (1910). Simbolismam tipiskos tēlus Rozentāls pastāvīgi iesaistīja lokālajā ainavā un pakļāva plenēriskajam apgaismojumam (“Jaunība”, 1910, privātkolekcija; “Saules meitas”, ap 1912, LNMM); tādā pašā veidā viņš lokalizēja un modernizēja tradicionālo reliģisko sižetu (“Laidiet tos bērniņus pie manis”, altārglezna Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcai Rīgā, 1910). Simboliskajās kompozīcijās tipoloģisko tēlu atkārtojumi (“Kārdināšana”, 1913; “Ādams un Ieva”, ap 1909, abi LNMM; “Arkādijas” varianti) mijās ar subjektīvi rastu daudznozīmību (“Parādība”, 1915, privātkolekcija; “Princese ar pērtiķi”, 1913, privātkolekcija). Daudzos pasūtījumu portretos salonisko idealizāciju, tērpu un aksesuāru greznību kompensēja izmeklēts dekoratīvisms (“Hesas portrets”, 1908, LNMM).

Kopumā kolorītā pēc gadsimtu mijas gadiem palielinās gaišo un tonāli tuvu krāsu īpatsvars, kas dažkārt iegūst estetizējoši pārsmalcinātu blāvumu (“Vijolniece”, ap 1912, privātkolekcija), bet atkārtojas arī spilgtāki hromatiski laukumi (“Sieviete sarkanā”, 1915, LNMM). Vispārēja te klusināta, te vitālāk pausta optimistiska noskaņa tikai atsevišķos gadījumos tika pārtraukta ar dramatiskāku vai nemierīgāku toni (R.Blaumaņa pēcnāves portreta varianti, 1908, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (turpmāk ― RTMM) un LNMM). Rozentāla portretiskos tušas un spalvas zīmējumos svītrinājumi veidoja kontrastējošus gaišos un tumšos laukumus vai izkliedēja tēlu gaismēnās un telpā (“E.Rozentāles portrets”, ap 1906, privātkolekcija; “A.Saulieša portrets”, 1904―1908, RTMM). Ar grafīta zīmuli darināto daudzo kompozīciju studiju vidū izceļas līdzsvarotie lineāri un neoklasiski modelēti akti. Literāro un mācību darbu ilustrācijās, vinjetēs, dažādu izdevumu vāku zīmējumos, lietišķajā grafikā Rozentāls funkcionāli piemērojās katram sižetam, izdevuma un iespieddarba mērķauditorijai, izmantojot gan detalizētu stāstošu reālismu, gan simboliskus motīvus, mijot robustākas un izsmalcinātas līnijas, bet visbiežāk saglabājot jūgendstila ritmu. Ievērību bija ieguvušas vairākas viņa krāsainās litogrāfijas (“Strēlnieks”, 1915, LNMM).

Pasaules kara gados noslēdzās Rozentāla darbība. Dzīves apstākļi mainījās, 1915.g. pārceļoties ar ģimeni uz Somiju, kur 1916.g. beigās viņš pēkšņi mira. No pēdējo gadu gleznojumiem izceļas daži portreti ar krāsu aktivitāti vai kontrastainām gaismēnām (“M.Vīgneres–Grīnbergas portrets”, “Mazais vijolnieks”, abi 1916, LNMM).

Mantojums

Rozentāla darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Saldus Vēstures un mākslas muzejā, Liepājas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Itehemas muzejā Hartolā, Satakuntas muzejā Pori, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās.


Bibliogrāfija

  1. Janis Rozentāls : reprod. albums. Teksta autore I.Pujāte. Rīga, 1991.
  2. Madernieks, J. Janis Rozentāls. (1866―1916). Ilustrēts Žurnāls, Nr.4, 1925, 97.―104.lpp.
  3. Skulme, U., Lapiņš, A. Janis Rozentāls. Rīga, 1954.
  4. Šterns, R. Janis Rozentāls. Rīga, 1924.


Attēlu saraksts

  1. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34 cm. LNMM
  2. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894. Audekls, eļļa, 173 x 103 cm. LNMM
  3. No kapsētas. 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM
  4. Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM
  5. Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM
  6. Veļas mazgātājas. 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM
  7. Firstienes Š.Līvenas portrets. 1899. A., e., 108 x 85 cm. LNMM
  8. Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM
  9. Barona R.Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM
  10. P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM
  11. Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM
  12. Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM
  13. Teika. 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM
  14. Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98 cm. LNMM
  15. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67 cm. LNMM
  16. Uz terases (Veranda Kapri). 1912. LNMM
  17. Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5 cm. LNMM
  18. Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910.
  19. Saulesmeitas. Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM
  20. “Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 87 x 50,5 cm. LNMM
  21. Arkādija. 1916. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 64 cm. Privātkolekcija.
  22. Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 145,5 x 69,5 cm. Privātkolekcija.
  23. Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66 cm. LNMM
  24. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903.
  25. Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. Krāsu litogrāfija. 1904.
  26. Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907.
  27. Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61 cm. LNMM
  28. M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916. Audekls, eļļa, 86,5 x 59 cm. LNMM


  • 13. Teika. 1899.

  • 14. Melna čūska miltus mala. 1903.

  • 15. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907.

  • 16. Uz terases (Veranda Kapri). 1912.

  • 17. Pikniks. 1913.

  • 18. Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. 1910.

  • 19. Saulesmeitas. 1912.

  • 20. “Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910.

  • 21. Arkādija. 1916.

  • 22. Princese ar pērtiķi. 1913.

  • 23. Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908.

  • 24. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903.

  • 25. Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. 1904.

  • 26. Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907.

  • 27. Strēlnieks. 1915.

  • 28. M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916.

Saturs iegūts no "https://makslasvesture.lv/index.php?title=Janis_Rozentāls&oldid=2577"