Alfrēds Plīte-Pleita

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 2009. gada 8. aprīlis, plkst. 20.07, kādu to atstāja Redaktors (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pašportrets. 1919
Galvas zīmējums. 1909 – 1910
Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913
Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913
Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913
Tēvocis Bernhards. 1913-1914
Āgenskalna priedes. 1913-1914

Alfrēds Plīte-Pleita (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Studijas Minhenē

Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā, skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējušais Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisko zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainavisku motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem (˝Galvas zīmējums˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Peņģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību.

Patstāvīgā darbība Rīgā 1915. – 1914. g.

1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g.; 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g.; grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējumus mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās.

Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot to tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝Tēvocis Bernhards˝, 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝Āgenskalna priedes˝. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai (˝Zaļumballe˝, 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī "Ārensburga" (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē, Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus.

Pēdējie dzīves un darbības gadi

Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā, Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝Gulošie karavīri˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt (˝Lazaretē˝, 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira.

Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916. un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un, pārvarot grūtības un slimību, viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klusajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums (˝Augļi˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „Leļļu skūpsts” (1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem (˝Uzmetumi˝, 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi („Liktenis”, ˝Sapnis˝, abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanos sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi (˝Gājiens˝, 1919, G. Belēviča kolekcija).

Mantojums

Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā.

E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  • Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1. 1.– 5. lpp.
  • Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924

Attēlu saraksts

  1. Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  2. Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM
  3. Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. 33. lpp.
  4. Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM
  5. Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  6. Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  7. Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  8. Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  9. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM
  10. Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  11. Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM
  12. Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  13. Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM
  14. Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. 56. lpp.
  15. Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  16. Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  17. Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija
  18. Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija


  • Zaļumballe. 1913-1914

  • Herta lasa. 1913

  • Māsas portrets. 1913-1914

  • Gulošie karavīri. 1914

  • Lazaretē. 1914

  • Augļi. 1917

  • Leļļu skūpsts. 1916

  • Uzmetumi. 1919

  • Liktenis. 1919

  • Sapnis. Ap 1919

  • Gājiens. 1919

Saturs iegūts no "https://makslasvesture.lv/index.php?title=Alfrēds_Plīte-Pleita&oldid=3048"