1840 – 1890. g. Formālā stilistika

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.
Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.
Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870.
Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874.
Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. 1848
Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850.

Latvijas 1840. – 1890. gadu dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo un specifisko formveides stilistiku.


Tēlotāja māksla

Šī laika tēlotājas mākslas darbos nav atrodama izteikti nosacīta un, jo vairāk, dekoratīva formālā stilistika, ko izskaidro 19. gs. mākslas vispārējā attīstības tendence – tēlojuma iespējams tuvinājums detalizēti fiksētai vizuālai realitātei. Šīs tendences tehnoloģiskais iznākums bija fotoattēlu iegūšana un producēšana. Tai pašā laikā tradicionālo mediju mākslās saglabājās prasība veidot tematiski, sižetiski un mērķtiecīgi vēstoši organizētus darbus, kā arī saglabāt agrākās formveides tradīcijas, kas kopumā izpaudās noteiktā mākslas darbu formālās organizācijas tipoloģijā.

Šī perioda mākslas darbu kompozīcijām piemīt vairāk vai mazāk izteikta līdzsvarotība un tēloto pamatobjektu centrējums. Tēlotā telpa būvēta saskaņā ar centrālās perspektīvas likumiem, divdimensiju darbos iedomājamās vertikālās un horizontālās formāta asis dala to aptuveni uz pusēm. Visskaidrāk tradicionālā, ”klasiskā” kompozīcijas struktūra saskatāma figurālās interjera ainās, kad telpa veidojas kā ”kastītes” vai teātra skatuves telpa, uz kuras horizontālās plaknes risinās sižetiskā darbība, bet interjera uzbūvi nosaka vertikāles un horizontāles.

Portretā galvenā kompozicionālā nozīme ir centrējuma principam, jo individualizēts cilvēka tēls tika uzskatīts par neapšaubāmi svarīgāko gleznas vai grafikas sastāvdaļu. Ainavās arī mākslinieka uzmanības fokusā ir kompozīcijas vidusdaļa, kurā izceļas par svarīgāko uzskatītais atsevišķais motīvs vai atklājas plaša tāle. Ainavās visskaidrāk parādās tipiskais telpas panorāmiskums, kam piemīt tradicionālā tendence kompozīcijā iespējami pilnīgi un plaši ietvert kādu izvēlēto vai sacerēto motīvu kopumu.

Periodam tipiskais detalizētais naturālisms savienojas ar vēl paliekošo tendenci saglabāt atsevišķas priekšmetiskās formas plastisko pašvērtību un to vienmērīgi izmodelēt. Visskaidrāk šīs kvalitātes uzrāda tēlniecība. Glezniecībā priekšmetisko formu plastiskā noslēgtība un lokālo krāstoņu attiecības vairāk pakļautas vienojošai gaismēnai, kas citkārt iegūst neobarokālu kontrastainību. Grafikā apjomīgi modelēto formu robežas ir bieži lineāras. Daudzveidīgas faktūras (mākslinieciski veidotas virsmas) nozīme mākslas darba formālajā struktūrā šai periodā ir niecīga, tā ir lietišķi pakļauta naturālistiski traktētam tēlojumam. Tēlniecībā un glezniecībā virsmas reljefs ir vienmērīgs, apjomi un plaknes visbiežāk ir gludas.

Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā

Gan tradicionālo, gan moderno funkciju celtnēs historisma paveidu (un to savienojumu) formas variējās atkarībā no to saistības ar celtnes funkciju un attiecīgo vēsturisko vai reģionālo un lokālo tradīciju (neogotika - protestantu, ”krievu - bizantiešu” stils pareizticīgo baznīcām, klasiskā ordera historisms ”laicīgo” izglītības, kultūras, finanšu funkciju ēkām). Tomēr historisma formu izvēli ietekmēja arī pasūtītāju vēlmes un statusa vajadzības, arhitektu individuālās noslieces, pat stilistiskās modes (kā to labi rāda secīgā neostilu maiņa muižnieku piļu arhitektūrā). Kapitālisma un industriālā laikmeta moderno funkciju ēkās (stacijas, rūpnīcas, daudzstāvu īres nami pilsētās) historisma dekora pamatojums bija nenoteiktāks un bieži formālāks. Neskatoties uz neostilu kompozicionālo un dekora motīvu daudzveidību, historisma celtnēm piemīt zināma formveides vienotība: telpisko būvapjomu un fasāžu kompozīciju iespējami regulāra organizācija, viendabīgu elementu kārtojumi un rindojumi, dekoru pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam, kā arī to motīvu vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs.

Augošo pilsētu plānojums (ielu tīkla regulārisms) un būvnoteikumi bija lielā mērā praktisku vajadzību virzīti, bet ieguva formveides faktora spēku. Blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās ”brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parku zonā Rīgā, muižu, lauku māju izveidē. Novirzes no taisno līniju regulārisma saskaņā ar ainavisko parku tradīciju parādījās pilsētu apzaļoto zonu plānojumos (Rīgas kanālmala) un saglabājas muižu parkos un dārzos. Sava un būtiska loma formveidē bija celtniecības pamatmateriālu – ķieģeļa un koka - estetizācijai noteikta tipa ēku celtniecībā. Raksturojot formveides aspektā tālaika lietišķo mākslu, kas līdz šim, izņemot atsevišķas nozares, nav pietiekami pētīta, iespējams pieņemt, ka lauku amatnieku, it īpaši mājamatnieku, darinājumos saglabājās iepriekšējo periodu noturīgās tradīcijas (piemēram, lauku audēju funkcionāli nosacītās tekstila izstrādājumu formās, audumu ģeometriski strukturālajā rakstā, linu un vilnas materiālu pielietojumā, dabisko krāsvielu toņu salikumos). Pilsētu amatnieku un rūpnieciskā produkcija (mēbeles, metālizstrādājumi, it īpaši no dārgmetāliem, porcelāna un fajansa trauki) bija atkarīgi no laikmetam tipiskās historisma stilistikas.


E. Kļaviņš

Bibliogrāfija

  1. Siliņš, J. Latvijas māksla: 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma : Daugava, 1980
  2. Alsupe, A. Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā. Rīga : Zinātne, 1982
  3. Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983
  4. Konstants, Z., Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga : Zinātne, 1984
  5. Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986
  6. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988
  7. Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga : Zinātne, 1988
  8. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916. Rīga : Zinātne, 1996
  9. Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996
  10. Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga : SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998
  11. Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga : Zinātne, 2005

Attēlu saraksts

  1. Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM. Foto: I. Lūsis
  2. Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM
  3. Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113. Maskava, Valsts Tretjakova galerija
  4. Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM. Foto: N. Brasliņš
  5. Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848
  6. Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš
  7. Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869. Foto: A. Holms
  8. Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. Foto: E. Kļaviņš
  9. Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att.
  10. Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM