1890 – 1915: Lietišķā māksla un dizains

No ''Latvijas mākslas vēsture''

Versija 2009. gada 29. oktobris, plkst. 18.54, kādu to atstāja Admins (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums
Vidzemes novada tautas tērps
Dekoratīvs šķīvis. 1892
Raksti tapetēm. 1905
Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums
Keramikas vāzes. 20. gs. sākums
Keramikas vāzes. 20. gs. sākums
Keramikas vāze. 20. gs. sākums
Celm & Boehm” krāsnis un kamīni
Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums
Kamīna dekora fragments. Ap 1901
Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.
Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.sākums
Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.
Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums
M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903
M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903

Latvijas 19. un 20. gadsimta mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti, pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains.


Cunftu amatniecības tradīcijas

Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki, bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas.

Tautas daiļamatniecība

Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimta mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķu novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjerā un apģērbu dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociāliem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem.

Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas

Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimta mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. mākslas izglītība). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu (Riharda Zariņa, Jaņa Rozentāla, Gustava Šķiltera, Burkarda Dzeņa u.c.) aktivitātes gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. Jūlijs Madernieks, savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. mākslas tirgus). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ.

Lietišķās mākslas un dizaina nozares

Keramikas meistari

Keramika bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimta mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks Jēkabs Dranda uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznotu šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija Pēteris Šteinbergs, kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāžu apgleznojumos bieži izmantots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālglazūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka Augusts Julla.

Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss

Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās majolikas krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies Zelm&Boehm (starpkaru posmā pazīstams kā „Paul Boehm”)- dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ar ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. Zelm&Boehm izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi Zelm&Boehm, darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā Zelm&Boehm atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimta mijā Rīgā porcelāna un fajansa ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā servīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekorēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām), pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai.

Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība

Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā, koka, mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecību darbnīcu (R. Bergmana, M. Pagasta, D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - līdz mūsdienām saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu nākamo gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti (E. Laube, K. Pēkšēns, E. Kupfers), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušās amatniecības izstādes reproducēti Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen, liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa akcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicisma tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajām, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada, populāras bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību.

Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares

Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimta mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem būvkalumiem, kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija čuguna lējumi, kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls par 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau a priori noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897.g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā alvas liešana 19. un 20. gadsimta mijas periodā piedzīvoja uzplaukumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta otrajā pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā uzplaukumu piedzīvoja stikla mākslinieciskā apdare un dizains. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. E. Tode). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbumi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās Wicander&Larson fabrikas linkrusta tapešu ražošanu.

S.Grosa

Izmantotā literatūra un attēlu avoti

  1. Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architektenverein zu Riga–1907-1913
  2. Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: J.Jakšs & Ko. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3
  3. Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne,1986
  4. Лаце, Р., Иванова, Г. Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981
  5. Kučinska, V. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982
  6. Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „Celm & Boehm” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]
  7. Konstants, Z., Poluikeviča, T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984
  8. Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924
  9. Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs/ Sastādītājas un teksta autores Līdaka D., Miķelsone Dz. Rīga: Avots, 1989
  10. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums/ Sastādītāja un teksta autore Galvanovska I. Rīga: Liesma, 1990
  11. Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa/ Sastādītaja un ievada autore Vilīte V. Rīga: Avots, 1991
  12. Jurisone, I. Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993
  13. Grosa, S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996
  14. Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums/ Sastādītāja Grosa S. Rīga: Jumava, 1999
  15. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa / Koncepta autore Raudzepa V. Rīga, 2006

Attēlu saraksts

  1. Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums
  2. Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: Latvju raksti.
  3. Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM
  4. Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM
  5. Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM
  6. Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM
  7. A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM
  8. P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM
  9. Celm & Boehm” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.
  10. Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „Celm & Boehm”?
  11. Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „Celm & Boehm
  12. Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM
  13. Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM
  14. Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM
  15. Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums
  16. M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.
  17. M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.
  18. Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.
  19. J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.
  20. Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls
  21. Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.
  22. K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.
  23. Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.
  24. Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.
  25. Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM
  26. Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM
  27. Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.
  28. Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.