Pēteris Krastiņš

Dzimis 1882. gada 13. (25.) martā Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspogu-ļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rī-gā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki.

Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izvei-dojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krā-sainos darbos uz papīra (“Mežiņš”, ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un sub-jektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma nepa-rastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tu-vākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu – 1907. gadā publicēto darbu “Purva priedes”.

1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēda-mies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “Luksem-burgas dārzā” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju ga-dos tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rie-tumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra aug-stumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā.

1911. gada maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Pētera Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“Fantaistisks uzmetums”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī.

Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās biblio-tēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotē-kas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs.

Lit.: J. J. Pēteris Krastiņš // Stari. – 1908. – Nr. 2. – 193.–194. lpp.; Siliņš J. Pēteris Krastiņš // Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 10. – 289.–293. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla: 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. sēj. – 304.–310. lpp.; Ābele K. Pēteris Krastiņs. – Rīga, 2005.